Mātes diena Latvijā vienmēr tiek atzīmēta ar īpašu siltumu, taču šogad divi no mūsu valsts spožākajiem mūziķiem – Jānis Šipkēvics un Renārs Kaupers – parūpējās par to, lai šie svētki iegūtu pavisam citu, neizmērojami emocionālu dziļumu. Tas nebija vienkārši koncerts vai kārtējais ieraksts sociālajos tīklos; tas bija patiesas mīlestības un godbijības apliecinājums tām sievietēm, kuras dāvājušas dzīvību mūsu skatuves elkiem.
Dailes teātra greznajās telpās, kur gaisā vēl virmoja tikko izskanējušo dziesmu enerģija un skatītāju aplausi, valdīja neaprakstāma atmosfēra. Koncertuzveduma starpbrīdis, kas parasti domāts atelpai, šoreiz kļuva par kulminācijas punktu personīgam un intīmam stāstam. Jānis Šipkēvics, daloties ar savām sajūtām, atklāja, ka šis mirklis bija kā svētbilde – pie galdiņa sēdēja Ziedonis un Lācis, taču centrā bija divi vīrieši un viņu mīļotās māmiņas. Tas bija mirklis, kad laiks it kā apstājās, ļaujot novērtēt to, kas ikdienas steigā nereti paliek nepateikts.
Jānis nebaidījās atzīt, ka Renārs Kaupers viņam ir kas vairāk par kolēģi vai draugu. Viņš viņu sauc par brāli, kas nācis no citas mātes, taču šajā pēcpusdienā abas ģimenes saplūda vienā veselumā. Abi mūziķi bija ielūguši savas māmiņas uz glāzi šampanieša tieši tur, teātra sirdī, lai starpbrīža īsajos mirkļos pateiktu pašu svarīgāko – paldies par šo pasauli. Šis skatiens, ko dēli veltīja savām mātēm, un māšu sejās redzamais lepnums radīja patiesu “Kodak mirkli”, ko nevar iestudēt neviens režisors. Tā bija tīra, nesamākslota pateicība, kas izpaudās katrā vārdā un rokas pieskārienā.
Mākslinieks savā vēstījumā uzsvēra, cik neizmērojama ir pateicība, ko mēs jūtam pret mammām, omītēm un vecvecmāmiņām. Šis veltījums nebeidzās tikai pie viņu galdiņa – tas bija silts apskāviens visām sievietēm, kuras mīl un gaida. Šipkēvics sūtīja bezgalīgu mīlestību un pateicību ikvienai mātei, gan tām, kuras jau auklē mazbērnus, gan tām, kuras vēl tikai gaida savu pirmo tikšanos ar bērniņu. Šis stāsts par diviem vīriešiem un viņu māmiņām starpbrīdī atgādināja ikvienam no mums par to, cik svarīgi ir apstāties un pateikt “paldies” tagad un tūlīt, negaidot nākamo iespēju vai nākamo koncertu.
