Pazīstamā kulinārijas eksperte un dzīvesstila baudītāja Signe Meirane kārtējo reizi pierādījusi, ka viņa prot dzīvot garšīgi, krāšņi un patiesi. Viņas pēdējais ceļojums uz gleznaino Francijas ciematu Pomāru, kas atrodas pašā pasaules slavenāko vīna dārzu sirdī, izvērties par īstu emociju un piedzīvojumu karuseli, kurā netrūka ne kulināru šedevru, ne negaidītu atklāsmju. Signe pati atzīst – kad dzīve viņai piespēlē brīvus līdzekļus un nedaudz prāta spēju, viņa cenšas to visu izmantot gudri, un šī reize nebija izņēmums.
Viss sākās pirms divām nedēļām ar dažām īsziņām, kurās tika zibenīgi nolemts – Signe dodas uz Pomāru. Viņai šī vieta nav vienkārši galamērķis kartē, bet gan mājas sajūta. “La Maison de Pommard” ir vieta, kur viņa regulāri rīko savas slavenās gatavošanas brīvdienas, un tieši tur viņa jūtas savējā starp cilvēkiem, kurus mīl. Ceturtdienas rīts sākās agri, pulksten sešos, taču tas nebija parasts modinātāja zvans – tas bija sākums dienai, kas piesātināta ar smiekliem, prieku un neaizmirstamām garšām. Meirane nodevās meža sparģeļu meklējumiem, baudīja saldākās zemenes un pusdienoja pie siera plates un kafijas. Gatavošanās procesā tapa gan “tarte fine aux pommes”, gan gaisīgs šokolādes muss, radot īstu svētku atmosfēru.
Tomēr šis brauciens nebija tikai par ēdienu. Garas pastaigas pa vīna dārziem un negaidītas tikšanās veda pie vakariņām, kas ievilkās līdz pusnaktij. Signe atklāj, ka satiktie cilvēki ir vieni no retajiem un patiesākajiem, kādus viņai nācies iepazīt. Šīs sarunas nebija tikai virspusēja pļāpāšana – draugi ne tikai klausījās viņas pēdējā mēneša “trakajos stāstos”, bet arī deva pamatīgu emocionālu spērienu, kas palīdzēja atvērt acis uz daudzām lietām. Par šo atklātību un “pēcpuses sadošanu” viņa jūtas bezgala pateicīga.
Nākamais rīts sākās rāmi, baudot kafiju gultā ar skatu uz Pomāras baznīcu, taču miers bija īss. Sekoja garš gājiens gar Kir ezeru un mača tējas baudīšana Dižonā, bet īstais jautrība sākās stacijā. Signe Meirane tika pavadīta uz vilcienu ar bagāžu, kas piesaistīja ikviena garāmgājēja skatienu – viņas somā skaļi šķindēja piecas šampanieša pudeles. Pat vilciena konduktore nespēja palikt vienaldzīga un pajokoja, ka būtu gatava atzīt biļeti par nederīgu apmaiņā pret vienu no dzirkstošā dzēriena pudelēm. Šis stāsts ir par dzīves baudīšanu līdz pēdējai pilītei, par spēju uzklausīt skaudru patiesību un par šampanieti, kas somā šķind tik skaļi, ka to dzird visa Francija.
