Mūzikas un teātra pasaulē šis mēnesis ir nesis negaidītu un skumju pavērsienu – viens no spilgtākajiem Latvijas mākslinieku pāriem, diriģents Ainārs Rubiķis un Dailes teātra dīva Rēzija Kalniņa, ir izvēlējušies iet šķirtus ceļus. Šis paziņojums, kas kā zibens no skaidrām debesīm satricināja sabiedrību, beidzot ir ieguvis skaidrākas aprises, jo Ainārs Rubiķis ir izlēmis atklāti runāt par notikušo, pieliekot punktu neskaitāmām baumām un minējumiem, kas pēdējā laikā vijušies ap viņu privāto dzīvi.
Diriģents neslēpj, ka lēmums par laulības izbeigšanu nav bijis ne mirkļa vājums, ne emociju uzplūdā pieņemts solis. Tas ir gala rezultāts ilgākam procesam, kurā abi mākslinieki sapratuši, ka viņu kopīgais stāsts ir sasniedzis pēdējo nodaļu. Runājot par savām izjūtām, Rubiķis lieto skaudrus, taču ļoti tiešus vārdus: viņam atpakaļceļa vairs nav. Šī atziņa sevī ietver ne tikai smagu emocionālo nastu, bet arī stingru pārliecību par to, ka šis posms viņa dzīvē ir neatgriezeniski noslēdzies.
Viņu attiecības vienmēr ir bijušas radošas enerģijas un dziļu jūtu piesātinātas, kas padara šo šķiršanos vēl sāpīgāku gan pašiem iesaistītajiem, gan viņu talanta cienītājiem. Ainārs uzsver, ka, neskatoties uz sāpēm, viņš neizjūt ne naidu, ne vēlmi vainot kādu citu pie tā, kā izvērtusies viņu kopdzīve. Gluži pretēji – tajā ir daudz pateicības par kopā pavadīto laiku, kas bijis piepildīts ar kopīgiem projektiem, sapņiem un ikdienu, ko sapratīs tikai tie, kas paši dzīvo mākslas pasaulē. Tomēr realitāte ir tāda, ka šobrīd katram no viņiem ir jāturpina ceļš atsevišķi, meklējot jaunus pieturpunktus un mieru sevī.
Šobrīd, kad emocijas vēl ir svaigas, Rubiķis atklāj, ka ir svarīgi saglabāt cieņu vienam pret otru. Viņš apzinās, ka sabiedrības uzmanība ir neizbēgama, taču aicina saprast, ka aiz katra virsraksta slēpjas dzīvi cilvēki ar saviem pārdzīvojumiem. Mākslinieks neslēpj, ka šis laiks viņam ir liels pārbaudījums, kurā nākas pārvērtēt daudzas lietas, taču viņš ir gatavs pieņemt šo jauno realitāti, lai cik skarba tā brīžiem nešķistu. Viņa vārdi par to, ka ceļš uz atpakaļ vairs neeksistē, skan kā solījums sev – doties uz priekšu, lai arī ko tas prasītu.
