Pēkšņais un negaidītais paziņojums par to, ka turpmāk pirms atsevišķām Dailes teātra izrādēm skatītāju mobilo tālruņu kameras tiks brutāli aizlīmētas ar speciālām uzlīmēm, sabiedrībā ir izraisījis pamatīgu vētru un neviltotu neizpratni. Cilvēki ir neizpratnē par tik radikāliem drošības pasākumiem mākslas templī, taču labi zināmajai sabiedrības dāmai, finansistei un kaislīgajai teātra izrāžu apmeklētājai Ilzei Auzerei ir sava, daudz skaudrāka versija par to, kas patiesībā slēpjas aiz šiem jaunajiem un stingrajiem noteikumiem.
Viņa neslēpj, ka pati pilnībā atbalsta šādu teātra administrācijas soli, jo nesenā privātā sarunā ir uzzinājusi patiešām pretīgus un satraucošus faktus. Kā izrādās, aizkulises un skatītāju zāles realitāte ir daudz dramatiskāka, nekā varētu šķist no malas. Sabiedrības dāma atklāti norāda uz to, ka skatītāju nekaunībai un robežu pārkāpšanai vairs nav nekādu robežu.
Ilze Auzere neslēpj, ka teātra apmeklētāji jau sen ir pieraduši grēkot ar viedierīču lietošanu. Viņa pati atzīst, ka absolūti lielākā daļa skatītāju ik pa laikam pārkāpj stingros noteikumus, kas aizliedz fotografēt un filmēt zālē. Pēc viņas domām, nekas briesmīgs nav tajā brīdī, kad skatītāji tver emocijas un iemūžina mirkli, kad aktieri pēc izrādes beigām paklanās, vai arī vienkārši nofotografē kādu mīļu mākslinieku piemiņai. Tomēr tas, kas notiek pašreiz, ir pārkāpis jebkādas racionalitātes un pieklājības normas. Kameru aizlīmēšana daudziem var šķist pārlieku stingrs un pat aizskarošs solis, tomēr aiz tā slēpjas reāls un šokējošs iemesls, par kuru publiski runāt nav pieņemts.
Finansiste atklāj, ka nesen sarunājusies ar kādu ietekmīgu un zinošu cilvēku no teātra aprindām, kurš atklājis patieso un baiso aizkulisi šim lēmumam. Izrādās, ka skatītāju zālē regulāri atrodas nekaunīgi un bezkaunīgi personāži, kuri mērķtiecīgi izmanto savu tālruņu kameras, lai bildētu un filmētu aktierus tajos momentos, kad viņi uz skatuves atrodas pilnīgi kaili. Šie slepeni uzņemtie kailfoto un video materiāli vēlāk nekontrolēti nonāk interneta plašumos, publiskajā telpā un sociālajos tīklos, kas ir absolūti nepieļaujami un grauj mākslinieku cieņu. Ilze Auzere neslēpj savu riebumu, uzsverot, ka šāda rīcība ir vienkārši slima, un šādi cilvēki rīkojas ārpus jebkādām cilvēcības normām. Viņa ir pārliecināta, ka aktieru darbs uz skatuves ir tikai daļa no viņu profesionālās dzīves, bet ārpus tās viņi ir tiesīgi uz privātumu un aizsardzību, ko teātrim ir pienākums nodrošināt.
Tajā pašā laikā sabiedrības dāmai ir nopietnas bažas par to, vai jaunā akcija vispār spēs reāli darboties un dot vēlamo rezultātu. Ja jau skatītāji ir tik tālu zaudējuši kaunu un nekaunīgi slepeni bildē kailumu, viņiem nekas nevar traucēt vienkārši noraut un nokasīt uzlīmēto aizsargkārtu no sava telefona kameras brīdī, kad zālē nodziest gaisma, lai tik un tā sasniegtu savu perverso mērķi. Tikmēr režisors Viesturs Kairišs neslēpj, ka šis drosmīgais solis ir izsaucis milzīgu rezonansi un ne visi ir apmierināti ar šādiem ierobežojumiem. Viņš salīdzina Latviju ar piemīlīgu, bet reizēm pārlieku konservatīvu Sūnu ciemu, kur jebkuras inovācijas un pirmreizēji lēmumi vienmēr sākotnēji saskaras ar milzīgu pretestību, neizpratni un pastiprinātu sabiedrības interesi. Neraugoties uz negatīvajiem aspektiem un asajām diskusijām, teātris ir gatavs cīnīties par labākā teātra statusu Baltijā un mazināt necieņu, veidojot pavisam cita līmeņa attiecības starp māksliniekiem un skatītājiem zālē.
