Pazīstamā un skatītāju iemīļotā latviešu aktrise Laura Atelsone, kura televīzijas ekrānos jau vairākas aizraujošas sezonas priecē skatītājus populārajā pašmāju seriālā Nemīlētie, kur viņa virtuozi iemieso Santu – ietekmīgā un neticami bagātā Ķēniņa, kuru atveido leģendārais Mārtiņš Vilsons, meitu un noziedzīgā grupējuma bīstamā barveža Kūpera, kura lomā iejūtas Klāvs Kristaps Košins, laulāto draudzeni –, ikdienā dzīvo pavisam citu, negaidītu un patiesi pārsteidzošu dzīvi. Kamēr viņas ekrāna varone bauda bezrūpību un pat nenojauš, ko nozīmē smags, nogurdinošs darbs, pati aktrise realitātē demonstrē apbrīnojamu gribasspēku, drosmi un milzīgu uzņēmību, pilnībā ieguldoties skarbā lauksaimniecības ikdienā. Kopā ar savu mīļoto vīrieti un līgavaini Edgaru Kravali viņi plecu pie pleca nodarbojas ar krokaino lapu kāpostu, kurus mūsdienu pasaulē dēvē par superproduktu keilu, audzēšanu un sarežģītu pārstrādi. Šis neparastais stāsts aizsākās pirms četriem gadiem, pašā globālās pandēmijas plaukumā, turklāt tas viss sākās nevis uz lauka, bet gan pašā Rīgas sirdī – galvaspilsētas centra dzīvoklī.
Edgars, kuram toreiz bija divdesmit seši gadi, savā dzīvē sasniedza nopietnu lūzuma punktu. Neraugoties uz to, ka viņam bija ļoti labi apmaksāts darbs pārdošanas jomā un stabils vāveres ritenis, vīrietis vēlējās kardinālas pārmaiņas un tiecās tuvāk dabai. Viņš aizgāja no darba, pusgadu pavadīja mājās, saimniekojot pa dzīvokli, eksperimentējot virtuvē un gatavojot ēst. Šajā laika posmā, kad komforta zona bija pamesta un finansiālie līdzekļi praktiski jau tuvojās absolūtam nullei, Edgaram prātā ienāca pilnīgi neprātīga, avantūriska ideja – audzēt krokaino lapu kāpostu. Laura Atelsone nebūt nav no tām sievietēm, kuras baidās nosmērēt rokas, un viņu nevar nosaukt par trauslu baltrocīti. Jau kopš agrīnas bērnības viņa ļoti daudz laika ir pavadījusi lauku sētā, kur viņai nebija sveša ne garu, nogurdinošu vagu ravēšana, ne kaitēkļu – Kolorādo vaboļu – pacietīga lasīšana no kartupeļu ceriem. Arī vēlāk, kad Laura jau bija kļuvusi par profesionālu aktrisi, fiziskais darbs ar zemi viņai kalpoja kā vienīgais efektīvais veids, kā pilnībā atpūtināt pārslogoto prātu un atbrīvoties no stresa. Laikā, kad aktrisei bija milzīga garīgā un emocionālā slodze teātrī, strādājot Rēzeknē, viņa regulāri brauca uz laukiem pie savas vecmāmiņas. Viņa mērķtiecīgi vaicāja, kas ir jāizravē, jo izjuta nepārvaramu vēlmi ielikt rokas siltā zemē. Aktiera profesijā līdzi velkamā garīgā bagāža ir milzīga, un darba rezultāts nav redzams uzreiz, turpretim izravēts vecāsmātes rožu dārzs acumirklī sniedz milzīgu prieku, gandarījumu, un zeme burtiski noņem visu sakrājušos spriedzi, jo fiziskā saskarē ar augsni slēpjas kaut kas patiesi maģisks. Sākotnēji šī ideja izvērtās kā neparasts eksperiments.
Kamēr kovidlaikā citi cilvēki izvēlējās gādāt bērnus, šis pāris ar mīļu čubināšanos un rūpību stādīja savu pirmo kāpostu lauku. Laurai vienmēr ir bijis ārkārtīgi būtiski, lai viņas mīļotā cilvēka sapņi piepildītos. Sākumā viņa nebija plānojusi tik dziļi un nopietni iesaistīties šajā lauksaimniecības biznesā, jo viņai bija pašai savas ieceres un personīgie sapņi, taču laika gaitā šis projekts ir kļuvis arī par viņas pašas lielo sapni un dzīves mērķi. Aiz šī skaistā panākumu stāsta un eksporta uz visu pasauli patiesībā slēpjas divi briesmīgi noguruši cilvēki, kuri strādā bez jebkādām brīvdienām un atpūtas pauzēm. Strādājot tikai divatā un darot visus smagos darbus, ir gūtas dažādas nopietnas darba traumas. Edgaram ir izveidojusies muguras trūce, un viņš jau pusotru gadu gaida rindā uz valsts apmaksātu operāciju, turklāt viņš jau trešo reizi ir bijis spiests atlikt šo ķirurģisko iejaukšanos, jo darbus nav iespējams apstādināt. Pašlaik pāris aktīvi ceļ un labiekārto savu jauno ražotni, kur top galvenais cehs un tiek montētas un darbinātas lielas iekārtas.
Laura atzīst, ka šis posms ar būvniecību vēl nav nekas salīdzinājumā ar to, cik traki bija pašā sākumā, kad viņa tonnām lapu kāpostu mazgāja sava Rīgas centra dzīvokļa vannasistabā. Viņi abi jau četrus gadus dzīvo pilnībā ārpus vispārpieņemtām normām un normalitātes robežām, upurējot savu brīvo laiku un finanšu līdzekļus, kamēr citi vienaudži devās izklaidēties un ballēties. Tagad uzņēmums ir izaudzis tiktāl, ka tiek algoti darbinieki, un produkcija – keila čipsi, pesto un kimči – tiek veiksmīgi izplatīta un pārdota pasaules tirgū. Aktrisei ir ārkārtīgi liels lepnums par to, kas viņa ir, un par savu valsti. Dodoties uz lielajām starptautiskajām izstādēm ārzemēs un stāvot pie stenda ar pašu audzētajiem un ražotajiem kāpostiem, viņu pārņem neaprakstāma lepnuma sajūta par Latviju, un viņa ir pārliecināta, ka jo vairāk būs tādu cilvēku, kas ar šādu pašaizliedzīgu lepnumu nesīs mūsu zemes vārdu pasaulē, jo laimīgāka un pārticīgāka būs visa mūsu sabiedrība.
