Pasaules opermūzikas elites spožākā zvaigzne un mūsu pašu nacionālais lepnums Elīna Garanča atkal atgriezusies dzimtenē, lai sniegtu neaizmirstamu un emociju pārpildītu solokoncertu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Tomēr šī atgriešanās nesa sev līdzi ne tikai grandiozus aplausus un ovācijas, bet arī negaidīti vaļsirdīgu un pat biedējoši reālistisku atzīšanos, kas daudziem mākslinieces uzticamajiem faniem burtiski lika aizturēt elpu. Operdīva, kura pieradusi spīdēt uz planētas prestižākajām skatuvēm, paziņoja, ka viņas karjera šobrīd atrodas uz ļoti specifiskas un izšķirošas robežas.
/nginx/o/2026/05/18/17647464t1hd74d.jpg)
Māksliniece neslēpj, ka šis dzīves posms ir maksimāla pašaizliedzība un milzīgs ātrums. Viņa atklāti salīdzina savu pašreizējo vokālo un profesionālo stāvokli ar trašu sacīkstēm, kurā viņa ir spiesta nospiest gāzes pedāli līdz pašai grīdai. Šāds mežonīgs temps un slodze ir nepieciešama tikai viena iemesla dēļ – lai tuvāko desmit vai divpadsmit gadu laikā no savas balss spētu izspiest pašus pēdējos pārpalikumus, pirms daba un laiks ieviesīs savas neatgriezeniskās korekcijas. Elīna Garanča uzskata, ka viņas tehniskā varēšana un balss fiziskās iespējas šobrīd atrodas fināla taisnē, un no tā nav jākaunas, jo tāda ir skarba mākslinieka realitāte.
Šis īpašais solokoncerts Rīgā, kur pie Latvijas Nacionālās operas orķestra pults stājās viņas dzīvesbiedrs, publika dievinātais maestro Karels Marks Šišons, nesa arī dziļi personisku un skumju noskaņu. Pēdējo reizi šāds kopīgs abu mākslinieku koncerts Latvijā izskanēja pirms septiņiem gadiem, un tas bija emocionāls un sirsnīgs veltījums Elīnas mūžībā aizgājušajai mammai, leģendārajai un izcilajai vokālajai pedagoģei Anitai Garančai.
Atskatoties uz pagātnes mērķiem, kad māksliniece tikai sapņoja par Santucas lomu un cerēja reiz nodziedāt Eboli, šodienas repertuārs rāda pavisam citu, daudz dramatiskāku ainu. Jaunajā programmā iekļautā Čillea opera Adriāna Lekuvrēra skaidri signalizē par pēdējo attīstības posmu. Pēc tam, kad jau ir nodziedāta sarežģītā Kundri loma Vāgnera operā Parsifāls, balss griesti un attīstības iespējas ir praktiski sasniegušas savu limitu. Mecosoprāna repertuārā pēc tādām lomām kā Eboli, Santuca, Amnerisa, Dalila un Kundri nekas daudz vairs pāri nepaliek. Ir vēl Azučena un daži Vāgnera darbi, taču tālāk seko tikai un vienīgi atkārtošanās.
Elīna Garanča atzīst, ka viņai organiski riebjas atkārtoties un mānīt sevi, tādēļ viņa jau iepriekš viegli atteikusies no vieglāka romantiskā repertuāra, piemēram, Romeo lomas, jo nespēj vairs izlikties par puišeli uz skatuves. Tāds pats liktenis drīzumā piemeklēs arī Karmenu un citas ikoniskas lomas. Dziedātāja vairs nevēlas pavadīt sešas nedēļas prom no mājām un ģimenes, lai strādātu pie iestudējuma ar režisoru, kurš šo darbu atklāj pirmo reizi, kamēr viņai tā jau ir sestā reize pēc kārtas. Šis nogurums un vēlme pēc miera liek izvērtēt katru nākamo soli, izbaudīt pēdējos eksperimentus un saprast, ka agri vai vēlu šim neprātīgajam skrējienam pienāks punkts.
