Tā dēvētā paraugģimene, kuras smaidiem un krāšņajiem dzīves mirkļiem gadiem ilgi sekojis līdzi teju katrs, šobrīd piedzīvo savu smagāko un, iespējams, pēdējo kopīgo posmu. Pazīstamais televīzijas raidījumu un dažādu vērienīgu pasākumu vadītājs Armands Simsons ir nācis klajā ar patiesi satraucošu un negaidītu atzīšanos. Mēnesi pirms tam, kad būtu jāsvin abu kāzu divdesmit otrā gadadiena, viņa un sievas Ivetas attiecības ir pilnībā apstājušās nepārvarama strupceļa priekšā. Paši vērīgākie viņa personības cienītāji un sekotāji jau labu laiku bija pamanījuši kādu zīmīgu un reizē biedējošu detaļu — populārā vīrieša pirkstu vairs nerotā laulības gredzens. Tagad tas ir pārtapis par pavisam cita veida simbolu, proti, Armands to ir novilcis no pirksta un pakāris sev kaklā, izveidojot simbolisku rotaslietu, no kuras viņš atsakās šķirties.
Šis smagais solis nav nekāds acumurklīgs kaprīzes uzliesmojums vai nepārdomāts strīda karstums. Krīze viņu kopīgajās mājās un sirdīs ir briedusi gadiem ilgi, pamazām sagraujot to, kas kādreiz šķita neuzvarams. Īpaši sāpīgs pagrieziena punkts bijis nesenā Valentīndiena, kas šajā ģimenē vienmēr tika svinēta ar grandiozu vērienu, milzīgiem rožu pušķiem, pārsteigumiem un skaļiem mīlestības apliecinājumiem. Šogad šis datums kalendārā pirmo reizi pārtapis par pilnīgi parastu, pelēku un klusu dienu, kurā nebija vietas romantikai. Viss ir mainījies tik krasi, ka Armands neslēpj savas dziļākās sāpes un emocionālo asiņošanu, ko viņš salīdzina ar neredzamu traumu. Iekšējo asiņošanu jau neviens no malas neredz, viņš skumji secina, runājot par savu pašreizējo mentālo stāvokli un cīņu ar smago depresiju, kas jau iepriekš ir atstājusi neatgriezeniskas pēdas viņa ikdienā un personībā.
Neraugoties uz apkārt valdošo vēsumu un atsvešinātību, Armands atklāj, ka viņa paša jūtas nav izdzisušas. Viņš joprojām ir pilnīgā sajūsmā par savu sievu, dēvējot Ivetu par pašu pievilcīgāko un skaistāko sievieti pasaulē, kuru viņš mīl vairāk par visu uz šīs zemes. Taču šajā stāstā ir viena skaudra patiesība — mīlestība šobrīd ir palikusi tikai viņa pusē. Katram cilvēkam dzīvē ir savas brīvās izvēles, un mainīt otra cilvēka jūtas vai piespiest mīlēt nav viņa spēkos. Armands ļoti vēlētos, lai sieva ar viņu sarunātos, lai starp abiem valdītu dialogs, taču pašlaik viņam atliek vienīgi samierināties ar esošo realitāti un klusumu. Pāris, kurš kopā ir aizvadījis nepilnus trīsdesmit vienu gadu un izaudzinājis četras burvīgas meitas, šobrīd tikpat kā vispār nekomunicē.
Šī dziļā krīze un nerunāšana nedēļām ilgi ir novedusi pie brīža, kad Armands ir spiests domāt par nepielūdzamo finālu. Viņš pieļauj, ka šis posms ir kaut kā jauna sākums un vienlaikus arī kaut kā veca beigas. Kad tieši un kā tas noslēgsies, vīrietis vēl nespēj prognozēt. Viņa lielākā vēlme un ideālais nākotnes scenārijs būtu saglabāt labas, cieņpilnas attiecības kā bērnu vecākiem, pat ja abi vairs nedzīvotu kopā zem viena jumta. Tomēr no Ivetas puses šāds variants pagaidām netiek izskatīts un otrā pusē tāda scenārija nav. Viņa uz visu notiekošo raugās caur pilnīgas vienaldzības prizmu, atzīstot, ka viņu vīra aktivitātes vairs absolūti neinteresē. Situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka Iveta pat nav noskatījusies sava vīra neseno publisko uzstāšanos, kurā viņš atklāti runāja par mentālās veselības svarīgumu un nepieciešamību meklēt palīdzību krīzes brīžos. Armands vēlējās viņas atbalstu, tavēlējās, lai viņa to redz, taču viņam nav nekādas teikšanas pār Ivetas šī brīža izvēlēm. Depresija un gadiem ilgie pārdzīvojumi vīrieti ir tik ļoti izmainījuši, ka Iveta pati nesenā pagātnē neslēpa — viņa šo cilvēku vairs vienkārši nespēj atpazīt.
