Latvijas sporta vēstures spožākā Polārzvaigzne, apbrīnojamā šķēpmetēja, talantīgā ķirurģe un medicīnas zinātņu doktore Inese Jaunzeme pasaulei vienmēr asociējusies ar neiedomājamu garīgo spēku, siltu sievišķību un vēsturisko triumfu, kad tālajā 1956. gada vasarā Melburnas olimpiskajās spēlēs viņa izcīnīja pašu pirmo zelta medaļu mūsu tautas vēsturē. Tomēr aiz šī spožā panākumu plīvura un lepni paceltās galvas slēpās smagas personīgās drāmas, neatklāti noslēpumi un mīlas triecieni, kas dedzināja un plosīja viņas sirdi jau kopš agras jaunības. Tas bija smags rūdījums, kurā neprātīga kaisle mijās ar saltu nodevību un neatbildētiem jautājumiem par pašas saknēm.
Šis neticamais dzīvesstāsts aizsākās 1932. gada 21. maijā gleznainajās Pļaviņās, kur mazā meitenīte nāca pasaulē. Viņas māte, neparasti izskatīgā un šarmantā Irmgarde Jaunzeme, bija vienīgā, kura spēja sīksti izdzīvot un pārvarēt skaudros likteņa triecienus no vairākiem bērniem ģimenē. Tieši šo unikālo spēju — izturēt jebkuru vētru, nepazaudējot iekšējo vieglumu un dzīvesprieku — māte kā visdārgāko mantojumu nodeva arī savai meitai Inesei. Māte bija ārkārtīgi daudzpusīga un mērķtiecīga sieviete. Viņa strādāja Latvijas policijas pasu nodaļā, kur visus apbūra ar savu fantastiski skaisto rokrakstu. Taču ar to viņas ambīcijas nebeidzās — viņa drosmīgi atvēra savu personīgo konditoreju, brīvi pārvaldīja vairākas svešvalodas, neatlaidīgi izglītojās kultūras jomā un pat nopietni mācījās dziedāt. Šajā radošajā un spēcīgajā atmosfērā auga arī Inese, kura jau skolas gados izpauda neskaitāmus talantus — viņa aizrautīgi dejoja, apbrīnojami skaisti zīmēja, skanīgi dziedāja korī un jau toreiz klusībā loloja lielus sapņus par nopietnām medicīnas vai arhitektūras studijām universitātē. Meiteni vadīja kāda īpaša, grūti notverama, bet ārkārtīgi spēcīga iekšējā izjūta — pārliecība, ka viņa nav ne par kapeiku sliktāka par citiem. Šis dzinulis palīdzēja pārvarēt jebkuras grūtības, bet no leģendārās klavierskolotājas Tīlmanes viņa uz visu mūžu pārņēma fundamentālu dzīves gudrību, ka pats svarīgākais šajā pasaulē ir stingra domāšanas higiēna.
Tomēr pār šo idilli klājās smaga pagātnes ēna — Inese uzauga, nekad neredzot savu tēvu. Māte viņai laiku pa laikam rādīja vienu vienīgu nobružātu fotogrāfiju, kas bija izgriezta no kāda veca sporta žurnāla. Tikai tad, kad Inese jau bija pieaugusi sieviete un pati kļuvusi par māti, viņas jaunākā meita Vita arhīvu dziļumos uzgāja satriecošu patiesību. Vīrietis melnbaltajā attēlā bija Vilis Rozenbergs — slavenais Latvijas čempions diska mešanā, kurš vēlāk bija spiests emigrēt uz tālo Kanādu. Šo skumjo un smago beztēva tradīciju, kas kā ass dzelonis pavadīja viņas bērnību, liktenis vēlāk nežēlīgi pārmeta arī uz pašas Ineses meitām.
trā plāna spēlētāja. Lai cik ļoti viņa centās, republikas prestižajā izlasē viņai iekļūt neizdevās. Taču Inese nepadevās un par nelielu algu sāka neatlaidīgi trenēt basketbolistus iesācējus, tērējot tam visu savu enerģiju un brīvo laiku. Vidusskolas gados Inese burtiski līdz ausīm ienira sporta pasaulē, meklējot tur patvērumu un izaicinājumus. Viņa ar milzīgu atdevi grūda lodi, spēlēja basketbolu slavenajā Dinamo biedrībā “Daugava”, lai gan toreiz laukumā startēja vienīgi kā oUn tad, pilnīgi negaidīti, dzīve piespēlēja jaunu, līdz tam pilnīgi nezināmu izaicinājumu — piedāvājumu izmēģināt spēkus šķēpmešanā.
Padomju Latvijā tajā laikā ar šo specifisko sporta veidu nodarbojās tikai retais, un Inese, tīras ziņkār s vadīta, pieteicās savām pirmajām sacensībām. Rezultāts pārsteidza visus — jau pašā pirmajā reizē viņa izcīnīja godalgoto trešo vietu. Drīz pēc tam meitenes dzīves ceļā parādījās kāds īpašs vīrietis — Edgars Birkavs, kurš pats savām rokām meistaroja sporta šķēpus. Viņš kļuva par viņas pirmo īsto skolotāju, kurš pacietīgi ierādīja, kā pareizi jāmet un kā no kopā salīmētām koka līstītēm top īsts sporta rīks. Inese atcerējās katru detaļu — kā ar asu stikla gabalu koks rūpīgi jāslīpē līdz pilnīgam, apaļam gludumam un kā tam visam beigās precīzi jāuzliek metāla uzgalis.
Taču, kad Inesei apritēja tikko divdesmit gadu, sākās neprātīgs, dīvains un bīstams laiks, kas uz visiem laikiem izmainīja viņas likteni. Viņas dzīvē ielauzās akla mīlestība, kurai sekoja grūtniecība, bet tam visam galā — briesmīgi salauzta sirds un vientulība. Tā bija pilnīga, līdzgalam pārņemoša kaisle, kurai sekoja smaga un postoša vilšanās, bet vienlaikus — nedzēšams rūdījums visam atlikušajam mūžam. Vīrietis, kurš salauza viņas sapņus, bija Imants Gailis — pazīstams sprinteru treneris, kurš izceļas ar neparastu eleganci un milzīgu talantu, taču vienlaikus slēpa absolūti saltu un vienaldzīgu sirdi, kas nespēja novērtēt jaunās sievietes jūtu dziļumu. Šīs dramatiskās attiecības atstāja neizdzēšamas pēdas, piespiežot topošo leģendu kļūt nesalaužamai un meklēt mierinājumu medicīnā un jaunos, vēl lielākos sporta sasniegumos.
