Patiesībā nekas nav aizmirsts, un viņas balss joprojām spēj satricināt sabiedrību, pat ja tā skan tālā Kurzemes nostūrī, kur ceļu klāj tikai grants un zeme. Sestā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga jau pirms piecpadsmit gadiem oficiāli atstāja augsto amatu, taču krīzes un valsts svarīgāko pavērsienu brīžos viņas viedoklis joprojām ir zelta vērtē gan tepat Latvijā, gan tālu aiz tās robežām. Kad tuvojās valsts lielie svētki un viņas pašas nozīmīgā 85 gadu jubileja, žurnāliste devās ceļā uz gleznaino Īvandi pie Kuldīgas, lai ielūkotos leģendārās politiķes ikdienā un uzklausītu viņas skaudrās atziņas par pasaulē un valstī notiekošo.
Tur, dziļos Kurzemes laukos, kur rudens vakaros sāk strauji krēslot, eksprezidentes pazīstamais un tik raksturīgais balss tembrs skan negaidīti omulīgi, pat mājīgi. Viņa it kā starp citu nosaka, ka parasti šajā pašā laikā viņa kopā ar vīru dotos ierastā pastaigā ar savu mīļoto kaķīti. Izrādās, četrkājainais draugs viņiem uzticīgi staigā līdzi līdz pat kaimiņu dīķim un pēc tam pacietīgi nāk atpakaļ, uzvedoties gluži kā mazs, uzticams sunītis.
Šajā īpašumā, ko Freibergu ģimene savulaik atrada pēc parasta sludinājuma avīzē, kad tikko bija atgriezusies no trimdas Kanādā, viņi ir ielaiduši saknes visdažādākajās šī vārda nozīmēs. Pa šiem gadiem pašu rokām tur ir sastādīti vairāki tūkstoši koku, veidojot krāšņu un dzīvu ainavu. Turpat pagalmā, kādas vecas un pamatīgas kļavas zaros, joprojām ir iekārtas bērnu šūpules, atgādinot par ģimenes turpinājumu. Šobrīd eksprezidente ar dzīvesbiedru Īvandē uzturas regulāri un mēdz šeit dzīvot arī nesezonā, jo pie tādas kārtības un miera viņi ļoti cieši pieraduši jau smagajā globālās pandēmijas laikā.
Tomēr lauku idille neslēpj tās smagās un skaudrās domas, ar kādām Vaira Vīķe-Freiberga sagaida valsts svētkus un savu lielo dzimšanas dienu. Jautāta par izjūtām, viņa bez vilcināšanās atzīst, ka šis gads pasauli ir pārsteidzis ar negaidīti baisiem un skandaloziem notikumiem. Viņa runā par Krievijas pilna apmēra militāro invāziju Ukrainā, uzsverot, ka līdz pašam pēdējam liktenīgajam brīdim gandrīz neviens nespēja noticēt, ka kaut kas tik briesmīgs tiešām tiks izdarīts. Un tas notika par spīti tam, ka visi veselu mēnesi saspringti vēroja, kā milzīgi karaspēka spēki mērķtiecīgi grupējas tieši pie Ukrainas robežām.
Eksprezidente neslēpj savu sašutumu un skarbi norāda uz Kremļa saimnieku, kurš kopš tā laika pasaules acīs ir kļuvis par absolūtu un nemitīgu melošanas etalonu. Viņa uzsver, ka nu jau lielākā daļa civilizētās pasaules ir skaudri pieradusi pie šīs kroplās loģikas: ja vien no Maskavas puses atskan oficiāls apgalvojums, ka viņi rīkosies tā un tā, tad visiem uzreiz ir skaidrs, ka patiesībā viņi darīs pilnīgi pretējo. Viņa atzīst, ka ir bezgala skumji un smagi noskatīties uz to, kādu milzīgu, necilvēcīgu cenu šobrīd spiesta maksāt visa ukraiņu tauta. Tajā pašā laikā Latvijas iedzīvotāji var tikai dziļi uzelpot par to, ka mēs paši šobrīd neesam viņu vietā un neizbaudām šīs šausmas.
Ar sev raksturīgo inteliģenci un asumu Vaira Vīķe-Freiberga nāk klajā ar spēcīgu metaforu, kas liek aizdomāties ikvienam. Viņa salīdzina valsts pārvaldes formu ar plēsēju, sakot, ka demokrātija ir jāuzrauga tikpat stingri kā labi trenēts suns. Tas jādara tikai tādēļ, lai šis dzīvnieks vienmēr turētos drošā ķēdē un pēkšņi neizdomātu uzbrukt savam saimniekam vai vienkārši aizklaiņot nezināmā virzienā pa tuvējiem mežiem.
Šobrīd, kad iestājusies dārdzība un neskaidrība, daudzu Latvijas cilvēku prātus nodarbina pavisam vienkāršas, praktiskas un sadzīviskas problēmas, proti, kā fiziski un finansiāli izturēt šo ziemu. Vairai Vīķei-Freibergai ir sava recepte, kā pārvarēt šo kolektīvo izmisumu un depresiju. Viņas padoms ir vienkāršs – ir jāsāk kaut ko darīt, pat vismazākie darbiņi. Kā piemēru viņa min situāciju, kad cilvēkam vairs nav dūšas nekam, bet viņš saņemas un vienkārši izmazgā vannasistabā grīdu. Pēc tam viņš apskatās un ierauga, cik tā ir tīra un smuka. Gribot negribot acis pamana to vizuālo starpību, un prātā iestājas klikšķis. Viņa ir pārliecināta, ka brīžos, kad ap sirdi ir pavisam drūmi, ir nepieciešama jebkāda fiziska vai radoša aktivitāte, kas pašam spēj sagādāt kaut nelielu prieku, interesi un personīgo gandarījumu. No tā smagā drūmuma ir ar varu jāiet ārā.
Tomēr arī pati eksprezidente lauku klusumā nespēj palikt vienaldzīga pret apkārtējo netaisnību. Viņa atklāti atzīstas, ka personiski ļoti uztraucas un pārdzīvo, redzot mežonīgās cenu svārstības, kas skar tieši elektrību un energoresursus. Pēc viņas stingra vērtējuma, liela daļa no šī cenu kāpuma vispār nav objektīvi pamatota. Viņa tiešā tekstā nosauc vainīgos, paziņojot, ka nekaunīgi spekulanti un visādi vidutāji šobrīd vienkārši nenormāli izmanto smago pasaules situāciju, lai uz parasto cilvēku rēķina pelnītu pasakainu un milzīgu naudu. Viņa uzskata, ka Eiropas Savienībai jau sen būtu bijis jāsaka kāds ļoti nopietns un stingrs vārds par to, kas ir negodīga spekulācija, kura tiek veikta uz tās nedrošības rēķina, kas patlaban valda visā pasaulē, bezkaunīgi iedzīvojoties uz cilvēku baiļu rēķina. Šis dārdzības burbulis nav balstīts reālā faktā, ka kurināmā valstīs būtu fiziski pietrūcis.
Skatoties uz viņas cīņasparu, nevienam nebūtu brīnums, ja šajā skandalozajā cīņā par godīgiem tarifiem un pret spekulantiem aktīvi iesaistītos pati Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa joprojām nav aizgājusi pensijā tādā izpratnē, kā to saprot parasti cilvēki. Viņai vēl aizvien ir spēkā visdažādākās nopietnas starptautiskas saistības. Nu jau rit trešais gads, kopš eksprezidente milzīgi daudz sava laika pavada saspringtās “Zoom” konferencēs, kur uzstājas ar runām, sniedz oficiālas uzrunas, piedalās starptautiskos paneļos un dažādās sēdēs.
Tomēr, kopš viņa vairs neieņem valsts augstāko amatu un uz viņas pleciem neguļ smagais protokols, 18. novembri viņa beidzot var baudīt pēc saviem ieskatiem. Savulaik, kad ģimene svētkos atradās Rīgā, viņi, protams, devās nolikt ziedus, apmeklēja Saeimas svinīgo sēdi un svētku koncertu. Taču tagad, kad svētku dienās viņi būs savās lauku mājās, Vaira Vīķe-Freiberga visām svinībām līdzi sekos televīzijas ekrānā, klusu un pilnīgā mierā baudot visu attālināti no savas Kurzemes miera ostas.
