Tas bija pavisam parasts vakars, kuram vajadzēja izvērsties par krāšņām un priecīgām svinībām, taču liktenis bija sagatavojis pilnīgi citādu, neticami dramatisku pavērsienu. Jaunā sieviete vārdā Anastasija tajā dienā rūpīgi un ar neviltotu prieku gatavojās savas pašas labākās un tuvākās draudzenes dzimšanas dienas ballītei. Viss bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam – mugurā tika vilkts skaistākais tērps, mati bija ieveidoti nevainojamā, elegantā frizūrā, un kā pēdējais, košais akcents uz lūpām tika uzklāta izteiksmīgi sarkana lūpu krāsa. Anastasija jau iztēlojās, kā tūlīt smiesies, dejos un baudīs bezrūpīgus mirkļus kopā ar mīļajiem cilvēkiem, pilnībā aizmirstot par ikdienas smagumu, kas ilgstoši bija nospiedis viņas plecus. Tomēr tieši tajā mirklī, kad viņa jau teju vēra mājas durvis, lai dotos uz svinību vietu, klusumu pārtrauca spalgs un nepielūdzams telefona zvans. Tas mainīja visu viņas dzīves gaitu neatgriezeniski.
Šis zvans nenāca no kāda ballītes viesa vai steidzīga drauga – otrpus vadam bija mediķi. Anastasijas stāsts par smago cīņu un tai sekojošo nieru transplantāciju ir emocionāls un asinsstindzinošs pierādījums tam, cik trausla ir robeža starp ierasto ikdienu un dzīvības glābšanas operāciju. Kad meitene pirms kāda laika tika oficiāli iekļauta medicīniskajā transplantācijas gaidīšanas rindā, viņu pārņēma neaprakstāmas un paralizējošas bailes. Sākotnēji emociju vētra bija tik milzīga, ka viņa vairākas naktis pēc kārtas nespēja aizvērt acis, baidoties palaist garām to vienu, izšķirošo signālu. Ārsti viņu iepriekš bija stingri brīdinājuši, ka šāds liktenīgais zvans var pienākt absolūti jebkurā sekundē, jebkurā diennakts laikā, un skarbā statistika liecināja, ka pat astoņdesmit procentos gadījumu tas notiek tieši nakts melnumā, kad visa pasaule guļ.
Laikam ritot, satraukums un nemitīgā trauksme pamazām noplaka. Anastasija sāka pierast pie šīs dīvainās gaidīšanas sajūtas, viņas prāts nomierinājās, un ikdiena atgriezās ierastajās sliedēs. Pagāja vien dažas nedēļas, līdz iestājās mānīgs miers. Neviens, pat ne pati Anastasija, nespēja iedomāties, ka brīnums un reizē milzīgs pārbaudījums ir tik tuvu. Un tad, tieši tajā dienā, kad lūpas rotāja košā svētku krāsa un prātā bija tikai draudzenes jubilāres sveikšana, mobilais tālrunis ekrānā izgaismoja numuru, kas lika sirdij pamirt. Tas nebija naktī, bet tieši šajā gatavošanās dunā.
Skaistās dzimšanas dienas ballītes vietā, kurā vajadzēja skanēt smiekliem un mūzikai, Anastasija zibsnīgi nonāca slimnīcas gaiteņos un mirkli vēlāk jau gulēja uz aukstā operāciju galda, spožu prožektoru gaismā. Viss notika tik neiedomājami ātri un pēkšņi, ka nebija laika ne bailēm, ne pārdomām, ne asarām. Viņas stāstītais liek aizturēt elpu ikvienam, jo tas parāda, kā vienā acumirklī skaists vakarkleitas spožums pārtop par medicīnisko halātu un steriliem instrumentiem. Šī operāciju zāle kļuva par vietu, kur viņai tika dāvāta pilnīgi jauna iespēja dzīvot, atstājot aiz muguras visas iepriekšējās ciešanas un neziņu. Tas bija neticams un satriecošs mirklis, kad visas ilūzijas par plānoto vakaru sabruka, lai dotu ceļu pašam svarīgākajam – cīņai par nākotni un jaunu sākumu.
