Pasauli un visu Latvijas sabiedrību nesen satricināja neaprakstāmi baisa un dziļi smaga traģēdija tālajā, skarbajā Aļaskā, kur majestātiskajā, taču nežēlīgajā Denali kalnā savas dzīvības uz visiem laikiem atstāja trīs pieredzējuši un drosmīgi Latvijas alpīnisti. Šajā sirdi plosošajā nelaimē bojā gāja arī kādreizējā un daudzu mīlētā televīzijas kanāla TV3 Latvija izpildproducente, harizmātiskā radio personība Inese Pučeka. Viņa bija tikai 35 gadus jauna, starojoša sieviete, kuras nemierīgā sirds un dvēsele burtiski visu apzinīgo mūžu nevaldāmi tiecās pretī neaizsniedzamām debesīm un bīstamām kalnu virsotnēm. Tagad, kad skaudrā patiesība ir nākusi gaismā, viņas tuvākie draugi, paziņas un kādreizējie darba kolēģi nespēj rast mieru, daloties atmiņās par šo īpašo cilvēku un pieminot viņu ar asarām acīs.
Ir cilvēki, kuriem pilnībā pietiek ar pilnīgi mierīgu, drošu ikdienas rutīnu, siltu komfortu un viegli paredzamu nākotni bez jebkādiem riskiem. Taču Inese Pučeka noteikti nebija viena no viņiem. Viņa piederēja pie tiem retajiem un izredzētajiem, kurus visu mūžu neizskaidrojami vilināja mežonīgas grūtības, ekstrēmi apstākļi un nemitīga savu spēju robežu pārvarēšana. Viņa bija cilvēks, kurš nebaidījās ne no stindzinoša augstuma, ne no pāžāļojoša fiziska noguruma, ne no ilgstoša bezmiega un nāvējoša riska, jo viņa lieliski zināja un juta: aiz visa šī nežēlīgā sūruma un pārbaudījumiem slēpjas tā unikālā, neaprakstāmā brīvības sajūta, kuru par nekādu naudu pasaulē nav iespējams nopirkt un kuru nav iespējams izstāstīt tiem, kas paši to nekad nav piedzīvojuši.
Ineses visa košā dzīve bija nešķirami un neapstrīdami saistīta ar dabu un kalniem. Kā viņa pati kādreiz ar neviltotu aizrautību un mirdzumu acīs stāstīja saviem tuviniekiem, šī lielā mīlestība sākās jau tālajā un bezrūpīgajā agrā bērnībā, kad mazā meitene spera pirmos soļus lielajā pasaulē. Viņas pirmā klases audzinātāja skolotāja Ingrīda izrādījās arī aktīva sporta tūrisma pulciņa vadītāja, kurā jau tobrīd nopietni darbojās Ineses vecākā māsa. Kādu dienu, vērojot māsas spraigās sacensības un azartu, skolotāja Ingrīda pienāca klāt mazajai meitenei un noteica vārdus, kas uz visiem laikiem izmainīja viņas likteni: “Nu, Inese, tev būs jāiet māsas pēdās!” Tolaik būdama vien sešus gadus veca, Inese šo nejauši dzirdēto teikumu uztvēra ārkārtīgi nopietni, pieņēma to kā savu dzīves misiju un patieso ceļu. Māsa toreiz šī garā ceļa pašu sākumu un pamatus tūrisma takās iemina, bet Inese turpināja iet uz priekšu, nekad neapstājoties un neatskatoties atpakaļ. Un viņa tiešām gāja ar apbrīnojamu spēku – no vienkārša bērnu sporta tūrisma pulciņa līdz pat augstākajām pasaules virsotnēm, no pirmajiem nedēļas nogales pārgājieniem Latvijas mežos līdz elpu aizraujošām septiņtūkstošnieku kalnu korēm. Tiesa, pirms kalnu varenība kļuva par viņas dzīves pašu lielāko, nedziestošo aizraušanos un sirdsdarbu, Inese savas dzīves laikā paspēja izmēģināt un sasniegt ļoti daudz ko citu, sevi pierādot dažādās radošās un prasīgās jomās.
Viņas bijušais kolēģis un uzticamais draugs Uldis Inesi atceras kā ārkārtīgi spilgtu, neaizmirstamu personību, ar kuru kopā tika pavadīts ilgs laiks, plecu pie pleca strādājot saspringtajā un radošajā mediju vidē. Viņš ar dziļu cieņu un neslēpjamām skumjām atklāj, ka Inese esot bijusi viens no visprātīgākajiem, visaizrautīgākajiem un mērķtiecīgākajiem cilvēkiem visā pasaulē. Šī apbrīnojamā degsme, precizitāte un simtprocentīgā atdeve viņai piemita ne tikai tad, kad viņa gatavojās kārtējam kāpienam bīstamajos kalnu masīvos, bet arī ikdienas darbā, vadot sarežģītus televīzijas projektus un producējot raidījumus. Viņa nekad nedarīja lietas pavirši – ja viņa kaut kam ķērās klāt, tad atdeva sevi visu, iedvesmojot arī apkārtējos tiekties pēc visaugstākajiem rezultātiem. Tagad šīs gaišās atmiņas par viņas neizsīkstošo enerģiju kalpo kā mierinājums tiem, kas palikuši šeit, lejā, sērojot par pēkšņi un tik pāragri aprauto dzīvību.
Arī citi tuvi kolēģi un radošās vides līdzgaitnieki nespēj valdīt emocijas, atceroties pēdējos mirkļus un pēdējās sarunas ar Inesi pirms viņas došanās uz tālo Aļasku. Pazīstamais radio kolēģis un mūziķis Rūdolfs Budze, sabiedrībā plašāk zināms kā DJ Rudd, joprojām savā telefonā un sirdī rūpīgi glabā alpīnistes un radio personības pēdējo sūtīto ziņu. Viņi savulaik cieši iepazinās radio stacijas Pieci.lv pirmsākumos, kad visiem ētera cilvēkiem runas nodarbības bija brīvprātīgi obligātas, un liktenīgā kārtā vienā no pirmajām nodarbībām pie pasniedzējas bija ieradušies tikai viņi divi. Vēlāk viņi kopā vadīja neaizmirstamus radio ēterus, veidoja autorraidījumus un radīja īpašu podkāstu ar nosaukumu “Retinātā gaisā”, kurā stundām ilgi klausījās dažādu pieredzējušu alpīnistu stāstos un piedzīvojumos. Rūdolfs atklāj, ka tad, kad viņi pēdējo reizi klātienē tikās marta beigās, viņš uz atvadām Inesei esot teicis ierastos vārdus, lai viņa sevi kalnos uzmana, taču viņa sev tik ļoti raksturīgajā, drosmīgajā un vieglajā manierē ar smaidu atbildējusi: “Nomirt jau var jebkurā brīdī kaut vai uz ielas!” Inese patiešām bija cilvēks ar sirdi īstajā vietā – sirsnīga, patiesa un nesavtīga draudzībā. Pēdējā personīgā ziņa, ko viņa viņam atsūtīja, pirms pazuda kalnu plašumos, bija skaistas, klusas kalnu fotogrāfijas un stāsts par debesīm, kas izskatījušās tik maigas kā salda cukurvate. Šīs fotogrāfijas un šie vārdi uz visiem laikiem paliks kā pēdējais, skaudrais sveiciens no viņas, atgādinot par to, ka viņa palika tur, kur jutās vislaimīgākā – tuvāk debesīm.
