Māsu un skatītāju mīlētais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens ir gājis cauri patiešām smagam un mokošam posmam, kas pilnībā mainīja viņa skatījumu uz dzīvi, karjeru un pašu eksistenci. Tas, kas sākumā šķita tikai nevainīgs nogurums, pārauga dramatiskā cīņā par iespēju runāt un tikt sadzirdētam. Šis smagais likteņa trieciens un pēkšņā saslimšana, kas uz ilgu laiku slavenajam māksliniekam pilnībā liedza lietot savu balsi, izrādījās nevis vienkārši fiziska trauma, bet gan dziļš pagrieziena punkts, ko viņš pats tagad dēvē par patiesu dvēseles atmodu un skaudru iekšējo atklāsmju laiku.
Radošā krīze un smagā iekšējā cīņa aktiera sirdī plosījās jau krietni pirms tam, kad fiziskais ķermenis pilnībā padevās slimības priekšā. Mārtiņš Egliens neslēpj, ka pēdējo piecu gadu laikā viņš burtiski slīka dziļā apjukumā attiecībā uz savu darbu uz skatuves, ikdienā piedzīvojot smagu profesionālo izdegšanu un pat dzīves jēgas zudumu. Katra diena teātrī viņam bija kļuvusi par smagu nastu, un viņš vairs nespēja rast atbildes uz pašiem pamata jautājumiem par savu sūtību. Aktieris vaļsirdīgi atzīst, ka savā ikdienā bieži vien nav sapratis, kāpēc viņš vispār nāk uz teātri, ko tur dara un ar ko viņi visi kopā tur nodarbojas. Šīs šausmīgās šaubas grauza viņu no iekšienes.
Šī postošā iekšējā krīze radīja milzīgu, gandrīz nepanesamu spiedienu, kuru talantīgais aktieris tomēr izmisīgi centās noslēpt no apkārtējiem. Skatītāji un kolēģi redzēja tikai viņa ierasto tēlu – viņš ikdienā publiski smaidīja, jokoja un tēloja mākslīgu optimismu, radot ilūziju, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Taču aiz šīs spožās maskas slēpās vientulība, dziļas skumjas un pilnīgs izmisums. Mārtiņš Egliens uzsver, ka šādas postošas izjūtas un emocionālais spiediens ir pazīstamas ļoti daudziem radošo profesiju pārstāvjiem, kuriem sabiedrības un profesijas dēļ ir obligāti jāsaglabā sava neievainojamā profesionālā seja, neraugoties uz to, ka dvēsele burtiski kliedz pēc palīdzības.
Veselības atjaunošana un pilnīgi jaunu dzīves vērtību apzināšanās sākās tikai brīdī, kad aktieris spēja būt līdz galam godīgs pret sevi. Mārtiņš Egliens ir stingri pārliecināts, ka viņa fiziskais stāvoklis un veselība sāka uzlaboties tikai un vienīgi tad, kad viņš beidzot skaidri apzinājās un pieņēma faktu, ka viņa līdzšinējā dzīvē ir steidzami jāveic kardinālas un neatgriezeniskas izmaiņas. Pateicoties šai baisajai un vienlaikus transformative pieredzei, mākslinieks guva pilnīgi jaunu, neparastu perspektīvu gan attiecībā uz savu radošo karjeru, gan uz visu dzīvi kopumā. Šobrīd viņš spēj uz šo traģēdiju paskatīties ar gaišumu un saka drosmīgus vārdus, ka patiesībā var būt bezgala pateicīgs par šo viņam uz laiku atņemto balsi. Tieši šis dramatiskais klusuma periods viņam palīdzēja skaidri saskatīt savus patiesos mērķus, atmest visu lieko un pa īstam novērtēt reālās dzīves vērtības, kuras ikdienas skrējienā un slavas spožumā tika piemirstas.
Šīs neticamās pārvērtības ir pamats arī viņa grandiozajiem nākotnes plāniem. Tagad, kad balss pamazām atgriežas un veselība nostabilizējas, Mārtiņš Egliens plāno turpināt savu attīstību ne tikai kā skatuves aktieris, bet pirmkārt jau kā personība un cilvēks. Viņš ir devis sev stingru solījumu nekad vairs neatgriezties vecajās, postošajās sliedēs, kas viņu reiz noveda līdz pilnīgam sabrukumam. Tā vietā viņš ir gatavs drosmīgi meklēt jaunas iespējas, citus pašizpausmes veidus un neparastus izaicinājumus. Mārtiņa Egliena smagā pieredze kalpo kā spilgts piemērs tam, kā pat vislielākie dzīves izaicinājumi, slimības un ciešanas var kļūt par pamatu svarīgām atziņām un pozitīvām pārmaiņām, ja vien cilvēks ir gatavs ieklausīties sava ķermeņa un dvēseles sūtītajos brīdinājuma signālos un nebaidās rīkoties.
