Leģendārais un tautā tik neprātīgi mīlētais gastroenterologs, profesors Anatolijs Danilāns šobrīd piedzīvo sava mūža pašu melnāko un smagāko posmu. Viņa sirds ir salauzta druskās, jo nesen mūžībā aizgāja viņa vienīgā, patiesā un vienreizējā mūža mīlestība – sieva Irēna Danilāne. Viņi plecu pie pleca, milzīgā mīlestībā, cieņā un uzticībā nodzīvoja gandrīz sešdesmit gadus, kopā izaudzinot divus brīnišķīgus bērnus – dēlu Kristapu un meitu Ievu. Tagad, kad Irēnītes, kā viņu joprojām neizsakāmi mīļi un maigi dēvē pats profesors, vairs nav blakus, Pārdaugavas dzīvoklis ir palicis mēms, un katrs tā stūrītis kliedz pēc viņas klātbūtnes.
Profesors atklāti un ar milzīgām skumjām balsī neslēpj, ka mīļotās sievietes zaudējumu ir nežēlīgi smagi pārdzīvot. Tukšums, kas iestājies pēc viņas aiziešanas, ir vienkārši neizturams. Anatolijs Danilāns atzīstas, ka joprojām nespēj un pat negrasās izmest vai atdot nevienu pašu savas mirušās sievas lietu. Viss ir atstāts tieši tā, kā tas bija brīdī, kad Irēnīte vēl elpoja. Viņas drēbes, personīgās mantas un apģērbs joprojām glīti karājas skapī, un profesors ikdienā uzkopj māju, taču kategoriski atsakās kaut ko mainīt vai pārbīdīt. Šīs lietas viņam palīdz saglabāt ilūziju, ka viņa dārgā sieva tepat vien ir, ka viņa tūlīt ienāks pa durvīm.
Atceroties abu kopīgā stāsta sākumu, dakteris ar siltumu sirdī kavējas atmiņās par studiju gadiem Medicīnas institūtā. Jau toreiz, starp visām studentēm, viņš noskatīja tieši viņu – pašu gudrāko un skaistāko meiteni kursā. Citi puiši gan toreiz Anatoliju brīdināja un mēģināja atrunāt, sakot, lai viņš pat necer, jo Irēnai apkārt patstāvīgi grozījās divmetrīgi kavalieri un braši pielūdzēji. Taču runīgais un mērķtiecīgais puisis nepadevās, un tieši viņam izdevās iekarot skaistules sirdi. Pēc tam sekoja ceļojums uz Latgali pie vecākiem, kur ceļā, braucot uz akmeņiem, Irēnīte pat sadauzīja kājas pirkstu, un kaimiņi, redzot viņu klibojam, sprieda, ka skolotāju dēlam būs laba, tikai nedaudz kliba sieva. Tam sekoja kāzas Preiļos un darba gadi, kur Irēna izveidoja spožu karjeru, kļūstot par Valsts asinsdonoru centra vadītāju un izpelnoties milzīgu cieņu kā izcila ārste un fantastisks cilvēks.
Šobrīd, kad vientulības mākoņi sabiezē virs profesora galvas, viņam milzīgu un neatsveramu atbalstu sniedz meita Ieva, kura strādā farmācijas kompānijā. Viņa regulāri apciemo tēvu, palīdz ikdienas darbos un reizēm pat aizved viņu uz kādu skaistu koncertu, lai kaut nedaudz izkliedētu smagās domas. Tāpat profesors bezgala lepojas ar saviem mazbērniem – dēla Kristapa dēliem Valdi un Arti, kuri šobrīd studē Londonā ar medicīnu saistītas lietas, kā arī meitas Ievas meitām Beāti, kura apgūst medicīnas tehnoloģijas un farmakoloģiju, un jaunāko Agati, kura vēl mācās ģimnāzijas 12. klasē. Viņi visi cenšas dakteri sargāt, un, kad visi kopā kaut kur dodas, mazbērni vienmēr uzmanīgi brīdina vectēvu par katru pakāpienu.
Lai gan sāpes par zaudējumu plēš krūtis pušu, Anatolijs Danilāns cenšas turēties un turpina sarunāties ar savu Irēnīti domās, jo zina – viņa ļoti gribētu, lai viņas mīļotais vīrs turpina dzīvot, iet cilvēkos un nesēž mājās, grimstot asarās un izmisumā.
