Eksotiskā skaistule, dziedātāja un sociālo tīklu zvaigzne Alise Haijima, kura savulaik apbūra tūkstošiem televīzijas skatītāju muzikālajā šovā X Faktors, pirmo reizi tik dziļi un nepastarpināti atvērusi savas dvēseles durvis. Viņas dzīvesstāsts nav nekāda rozā pasaciņa ar laimīgām beigām — aiz viņas žilbinošā smaida un krāšņā publiskā tēla slēpjas smagas rētas, asaras, aizgājušā tēva nepiepildītās cerības un pat bērnības trauma, ko viņai nācās piedzīvot, pārceļoties uz Latviju. Dzimusi latvietes Agneses un japāņa Satoru ģimenē, Alise jau kopš pirmajām mūža dienām ir balansējusi uz robežas starp divām pilnīgi atšķirīgām pasaulēm, kur katra no tām ir pieprasījusi savu nodevu un veidojusi viņas personību caur nepārtrauktiem pārbaudījumiem.
Īpaši smaga un emocionāli lādēta nodaļa Alises sirdī pieder viņas tēvam Satoru. Viņš bija neticami muzikāls cilvēks, kurš skolas gados ar milzīgu kaisli spēlēja trombonu. Mūzika bija viņa elpa, viņa lielākā aizraušanās un patiesais dzīves aicinājums. Pēc vidusskolas pabeigšanas liktenis viņam piespēlēja grandiozu iespēju — viņam tika piedāvātas pilnībā apmaksātas mūzikas studijas tālajā Amerikā, prestižā konservatorijā, kur viņš būtu saņēmis stipendiju. Taču tieši šajā liktenīgajā brīdī Alises vecvecāki pateica bargu un nelaužamu nē. Viņi dēlu neatbalstīja un burtiski aplauza viņa spārnus, liedzot doties pēc sava sapņa un liekot palikt uz vietas. Satoru pakļāvās ģimenes gribai, taču šis zaudējums viņu nepameta visu atlikušo mūžu.
Tēva salauztais ceļš dīvainā kārtā kļuva par svētību pašas Alises eksistencei. Viņa skaidri apzinās šo biedējošo un vienlaikus maģisko misijas sajūtu — ja tēvs toreiz būtu aizbraucis uz Ameriku, viņš nekad nebūtu nokļuvis apmaiņas programmā Ķīnā, kur liktenīgi satika Alises mammu Agnesi. Tas nozīmē tikai vienu: Alises šajā pasaulē nemaz nebūtu. Satoru savu nepiepildīto kaisli centās nodot meitai, pamanot viņas unikālo muzikālo talantu un kopā dziedot. Šie kopīgie brīži kļuva par nesatricināmu pamatu Alises ceļam. Tomēr, kad viņa bija vien pusaudža vecumā, četrpadsmit gados, tēvs pēkšņi nomira. Viņa aiziešana bija baisa traģēdija, par kuras patiesajiem iemesliem Alise aiz cieņas atsakās runāt pat šodien, atzīstot, ka ilgu laiku pat pieminēt šo faktu bijis neizturami smagi. Tēvs aizgāja, tā arī nesasniedzis savu zvaigžņu stundu, un Alisei tas kļuva par dzīvu, sāpīgu piemēru tam, kas notiek ar cilvēku, kurš padodas. Viņa sev zvērēja, ka nekad neapstāsies un cīnīsies par savu vietu zem saules.
Pēc šī briesmīgā zaudējuma Alises dzīve apgriezās kājām gaisā. Mamma un jaunākā māsa Anna pieņēma lēmumu pamest Japānu un 2009. gadā pārcelties uz Latviju. Alisei, kura bērnību bija pavadījusi uzlēcošās saules zemē, runājot tikai japāniski, šis bija milzīgs trieciens. Valodas barjera Latvijas skolā izrādījās tik nepārvarama, ka pedagogi atteicās viņu uzņemt piektajā klasē, kurā viņai pēc vecuma būtu bijis jāmācās. Skola piedāvāja pazemojošu rīcību — ielikt viņu gadu jaunākā klasē, kopā ar mazākiem bērniem, lai viņa spētu apgūt mācību vielu un valodu vienlaikus. Lai gan mamma mājās ar viņu vienmēr bija runājusi latviski, pati Alise pretī bija atbildējusi tikai japāniski, tāpēc Latvijā sākās īsta elle. Japāņu valodā neeksistē dzimtes, un pirmo gadu Alise runāja, izmantojot tikai vīriešu dzimtes galotnes. Viņai nācās apmeklēt logopēdu, lai burtiski lauztu mēli un mācītos pareizi izrunāt latviskos vārdus. Skolas biedri un apkārtējie bērni nebija žēlsirdīgi — viņi pamanīja katru kļūdu, skaļi smējās un apsmēja meiteni, kuras āriene un runas veids tik krasi atšķīrās no pārējiem. Tolaik Latvijā jauktas rases bērni bija milzīgs retums, un Alise izgāja cauri nežēlīgam vienaudžu spiedienam un atstumtībai. Viņa pati šodien mierina sevi ar domu, ka bērni nav ļauni, bet vienkārši atklāti, taču tieši šie skolas gadu pazemojumi piespieda viņu uzaudzēt neticami biezu ādu un iemācīties izfiltrēt cilvēku attieksmi.
Šodien Alise Haijima ir pierādījusi visiem saviem skauģiem, ka viņas griba ir nesalaužama. Viņa ir ieguvusi bakalaura grādu un šobrīd sekmīgi turpina studijas biznesa vadības maģistrantūrā, lai gan atklāti atzīst, ka augstākā izglītība drīzāk bijusi ģimenes un sabiedrības ekspektāciju apmierināšana, nevis viņas pašas kvēls sapnis. Viņas patiesā pasaule joprojām ir mūzika, kurā viņa apvieno savas divas asinslīnijas. Viņa nav vienkārši dziedātāja, modele vai satura veidotāja, kuras tēls būtu mākslīgi radīts lētai eksotikai — viņa ir māksliniece, kuras balss plūst tieši no divu tik dažādu kultūru sadursmes punkta, nesot sevī gan tēva Satoru muzikālo garu, gan mammas Agneses latvisko sīkstumu.
