Latvijas šovbiznesa aizkulises nekad neguļ, un viens no pēdējo gadu apspriestākajiem stāstiem ir saistīts ar vīrieti, kurš pamanās sēdēt uz diviem krēsliem reizē. Emīls Balceris Latvijas mūzikas industrijā ienāca nepieklājīgi jauns, taču viņa balss un magnētiskā skatuves harisma burtiski piespieda visus atskatīties, acumirklī iznīcinot jebkādus kautrīga iesācēja rāmjus. Šodien viņa vārds ir kā zīmols, kas plosa divas pilnīgi pretējas un šķietami nesavienojamas muzikālās pasaules. No vienas puses, viņš ir maigais, romantiskais un liriski noskaņotais popmūzikas dueta Musiqq dzinējspēks, kura saldās melodijas un radio hiti liek kustēt tūkstošu klausītāju sirdīm. No otras puses – viņš acumirklī spēj pārvērsties par nekontrolējamu, ironisku un apzināti absurdu ballīšu zvēru projektā Bermudu Divstūris. Tieši šī trakā spēja žonglēt starp divām galējībām un pilnībā mainīt savu identitāti padara viņu par vienu no intriģējošākajiem un neparedzamākajiem savas paaudzes māksliniekiem.
Viņa karjeras ceļš nav kāds lēts vienas vasaras panākums vai nejaušs zibsnis prožektoru gaismā. Šis stāsts ir daudz dziļāks un sarežģītāks. Emīls ir izgājis cauri visam – no saspringtiem televīzijas šoviem un nežēlīgā Eirovīzijas spiediena līdz grandioziem stadionu koncertiem, humora pilniem skatuves tēliem un privātās dzīves izaicinājumiem. Taču aiz visas šīs spožās fasādes slēpjas pavisam cits cilvēks – vīrs, tēvs un neatlaidīgs saimnieks, kurš kopā ar savu ģimeni būvē pavisam citu pasauli tālu prom no galvaspilsētas dūkņas un skatuves trokšņa. Viņa biogrāfijas pamatā ir Liepājas rokmūzikas gars, Grobiņas vidusskolas gaiteņi, agras bērnības uzstāšanās, liktenīgā tikšanās ar Maratu Ogļezņevu, leģendārais hits Abrakadabra, dēls Ernests un skarba atziņa, ka mūzika reizē var būt gan smags, disciplinēts darbs, gan nevaldāma, azartiska spēle ar publikas emocijām.
Viss sākās 1992. gada 7. jūlijā Liepājā – pilsētā, kurā piedzimst vējš un kur mūzika nav vienkārši hobijs, bet gan dzīvesveids. Liepāja nav tikai ieraksts dzimšanas apliecībā, tā ir vide ar milzīgu, pat nedaudz agresīvu muzikālo pašapziņu un smagu rokmūzikas mantojumu. Šāda atmosfēra jaunam censonim neļauj būt vājam vai nepārliecinātam – tur uz skatuves ir jāiet ar raksturu un dzelzs nerviem. Mācoties Grobiņas ģimnāzijā, Emīls mūzikas virpulī tika ierauts jau pusaudža gados. Tā nebija nekāda aklā veiksme vai pēkšņa parādīšanās no nekurienes. Pirms viņa vārdu uzzināja visa valsts, puisis jau bija izgājis skarbu skolu neskaitāmos konkursos un televīzijas projektos, kur soli pa solim apguva, kā strādāt ar nepielūdzamo kameras aci, viltīgo mikrofonu un prasīgo publiku. Šī agrā skatuves rūsa viņam iemācīja galveno – talants bez dzelžainas disciplīnas nav nekas.
Īstais sprādziens un masveida histērija sākās 2009. gadā, kad Emīls apvienoja spēkus ar Maratu Ogļezņevu, izveidojot duetu Musiqq. Jau kopš pirmajām dienām bija skaidrs, ka šis projekts nav kārtējais īslaicīgais popmūzikas burbulis. Marata viedā dziesmu rakstīšanas prasme un Emīla neparastā, lokanā balss radīja bīstamu kombināciju, kas acumirklī iekaroja topu virsotnes. Sākums bija neprātīgi straujš – dziesma Klimata kontrole lika par viņiem runāt, bet hits Abrakadabra kļuva par patiesu nacionālo fenomenas sprādzienu. Šajā mūzikā bija tāds vieglums un lipīgs ritms, kas burtiski saindēja Latvijas popmūzikas telpu.
Jau 2011. gadā jaunais duets saskārās ar savas dzīves lielāko eksāmenu – viņi ar dziesmu Angel in Disguise devās pārstāvēt Latviju uz Eirovīzijas skatuves Diseldorfā. Tā bija milzīga starptautiska mašinērija un nežēlīgs spiediens, kurā trīs minūtēs bija jāparāda viss. Lai gan toreiz fināls gāja secen, šis trieciens viņus nesalauza, bet gan deva neatsveramu starptautisku rūdījumu. Kamēr citi vienaudži vēl tikai domāja par skolas izlaidumu un nākotnes plāniem, Emīls jau pabeidza mācības, paralēli dzīvojot pieauguša, profesionāla mūziķa ritmā starp smagiem mēģinājumiem, lidostām un interviju krustugunīm.
Tomēr ar to ambīcijas nebeidzās. Ja Musiqq parādīja viņa lirisko seju, tad projekts Bermudu Divstūris burtiski norāva visus aizkarus. Šeit viņš kopā ar Maratu uzvilka maskas, pieņemot teatrāla absurda, ironijas un mežonīgu ballīšu noteikumus, kur robeža starp izcilu humoru un lētu joku ir tik tieva kā mata gals. Emīls pierādīja, ka spēj perfekti pārslēgties – vienu vakaru dziedāt sirdi plosošu romanci, bet jau nākamajā rītā ārdīt skatuvi bez jebkādām kauna sajūtām.
Aiz šī trakā un trokšņainā tēla slēpjas rūpīgi sargāta privātā dzīve. Viņa sirdi jau pirms daudziem gadiem iekaroja Ieva Ozoliņa-Balcere. Abu mīlas stāsts nav nekāds lēts, publisks šova romāns – viņi apprecējās 2016. gada 10. septembrī pēc gadiem ilgas un stabilas kopā būšanas. Interesanti, ka abu iepazīšanās notika pavisam neparastos un mazliet neveiklos apstākļos, nododoties ziemas priekiem un snovbordam, kas izslēdza jebkādu mākslīgu slavenību pozu. Ieva nav vienkārši mākslinieka sieva – viņa ir viņa patvērums un biznesa partnere. Abi ir radījuši brīnišķīgu atpūtas namiņu West House Bernātos, kas parāda Emīla otru, kluso pusi – dabu, mājas sajūtu un vēlmi radīt kaut ko paliekošu ar savām rokām.
Lielākais pagrieziena punkts viņa dzīvē notika 2018. gadā, kad pasaulē nāca dēls Ernests. Bērna ienākšana mūziķa neparedzamajā ikdienā, kurā koncerti beidzas rītausmā, mainīja visu. Tēva loma piespieda Emīlu nolikt malā savu mākslinieka ego un iemācīties dzīvot pilnīgi citā ritmā. Šodien viņš vairs nav tikai cilvēks uz skatuves, kurš heroiski dzenā pūli ballītēs – viņš ir tēvs un vīrs, kurš visā šajā Latvijas šovbiznesa trakumā ir spējis saglabāt savu patieso, neviltoto un dabisko cilvēcību.
