Mūziķis un šovmenis Nauris Brikmanis ir nācis klajā ar ārkārtīgi personisku un emocionāli smagu grēksūdzi, kas liek pilnīgi citām acīm paskatīties uz viņa šķietami saulaino dzīvi. Izrādās, ka aiz spožajām starmešu gaismām un skatuves smaidiem slēpjas gadiem ilga cīņa par laulības saglabāšanu, asaras, dramatiskas šķiršanās un pat neatgriezenisks, plosošs zaudējums, par kuru vīrietis ilgu laiku nav spējis runāt publiski.
Kopā ar savu mīļoto sievu Aiju Nauris Brikmanis ir aizvadījis jau iespaidīgus astoņpadsmit gadus. Tomēr šis laika posms abiem nav bijis nekāds rožu dārzs – mūziķis atklāj, ka šo gadu laikā abi ir pašķīrušies pat četras reizes. Trīs no šīm sāpīgajām epizodēm norisinājušās jau oficiālās laulības laikā, kad šķita, ka tilts starp abiem ir sadedzināts uz visiem laikiem. Nauris neslēpj, ka pati pirmā šķiršanās reize bijusi ļoti īsa un tā bijusi viņa paša iniciatīva, kuru viņš joprojām nožēlo no visas sirds. Toreiz viņš juties kā īsts idiots un muļķītis, kurš savām rokām gandrīz sagrāvis to, kas dārgs. Savukārt nākamās divas reizes lēmumu aiziet un pārtraukt attiecības pieņēmusi tieši Aija.
Tikai pateicoties Naura milzīgajai neatlaidībai un vēlmei glābt ģimeni, abi ikreiz spējuši atrast ceļu atpakaļ viens pie otra. Mūziķis ir svēti pārliecināts – ja reiz liktenis un kosmoss ir izlēmis, ka diviem cilvēkiem ir jābūt kopā, tad viņi arī būs kopā, lai cik ļoti paši censtos spirināties pretī šim lēmumam. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka atpakaļ savienošanās process ikreiz ir bijis vienkārši fantastisks, jo katru reizi tas nozīmējis mācīties veidot attiecības pilnīgi no jauna, no tīras lapas. Pēdējā krīzes reizē Aija bijusi stingra un paziņojusi, ka viss ir beidzies un atpakaļceļa vairs nekad nebūs. Taču vīrieša vēlme atgūt savu ģimeni bijusi stiprāka par jebkādiem aizliegumiem un aizslēgtām durvīm.
Tomēr šīs četras šķiršanās nebija vienīgais un smagākais pārbaudījums, ko liktenis piespēlēja šim pārim. Laulības laikā Naurim un Aijai nācās iziet cauri īstajai ellei zemes virsū – viņi piedzīvoja sava nedzimušā bērniņa zaudējumu. Tas bija mirklis, kad pasaule apstājās. Tajā brīdī pāris tikko bija pārvācies uz jaunu, plašāku dzīvesvietu, kurā pat tika iekārtota papildu guļamistaba gaidāmajam mazulim. Tā kā mājās jau auga viens bērns, vecāki skaidri redzēja un plānoja skaisto nākotni, līdz pēkšņi situācija strauji un nežēlīgi mainījās. Visa izsapņotā dzīve un jaunais mājoklis acumirklī kļuva lieks un smags atgādinājums par nerealizēto laimi, tāpēc abi pieņēma lēmumu no šīs vietas vienkārši aiziet un nekad neatgriezties.
Nauris neslēpj, ka sākotnēji izjutis milzīgu netaisnības sajūtu, nespējot saprast, kā kaut kas tik briesmīgs vispār var notikt ar viņiem, lai gan ārsti mierinājuši, ka medicīniskajā praksē tā ir normāla parādība. Viņam tas šķita absolūti nenormāli. Tikai pēc diviem vai trim gadiem pāris sajuta spēku par šo traģēdiju runāt skaļi un publiski. Tas tika darīts ar vienu mērķi – lai citi vecāki, kas saskaras ar līdzīgu nelaimi, nejustos pamesti un vientuļi savās sērās. Pēc šīs atklātības viņi uzzināja, ka arī daudziem viņu pašu draugiem bijusi tieši tāda pati briesmīga pieredze, taču visi par to iepriekš klusējuši. Šī grēksūdze ir skaudrs stāsts par to, ka aiz katras publiskas personas panākumiem slēpjas rētas, par kurām sabiedrība pat nenojauš.
