Latvijas teātra mākslas aizkulises glabā stāstus, kas ir daudz smagāki, dramatiskāki un skaudrāki par jebkuru lugu, ko skatītāji redz no zāles ērtajiem krēsliem. Viena no šādām mīklainām un neticami spēcīgām personībām ir leģendārā aktrise Indra Briķe. Viņa ir sieviete, kuras balsī vienmēr ir skanējis neatkārtojams, gandrīz neticams maigums, taču viņas nospēlētajās lomās slēpjas tāds iekšējs spēks un tumsa, kas liek asinsritei sastingt. Viņā kopš pašiem pirmsākumiem ir bijis savienots šķietami pilnīgi nesavienojamais — trausls, gandrīz caurspīdīgs jutekliskums un vienlaikus neiznīcināms, akmensciets raksturs, sievišķīgs trauslums un biedējoši dziļš iekšējais spēks. Šis neparastais gaišums un reizē arī spēja uz skatuves bez bailēm ieiet ļoti sarežģītās, sāpīgās un tumšās sieviešu pasaulēs ir tas, kas padarījis Indru Briķi par vienu no pašām spilgtākajām, apspriestākajām un neaizmirstamākajām Latvijas teātra aktrisēm.
Viņas aktieriskajā dabā joprojām ir jūtams kas tāds, ko nevar iemācīties nevienā akadēmijā — tā nav ārēja poza vai lēts provinciālisms, bet gan unikāla spēja just citu cilvēku sāpes bez liekas tēlošanas. Indra Briķe nekad, nevienā savas karjeras posmā nav bijusi tikai dekoratīva skatuves sieviete, kura vienkārši skaisti izskatās prožektoru gaismā. Pat pašās krāšņākajās, vizuāli pievilcīgākajās lomās viņai vienmēr ir bijusi sava, paralēla un noslēpumaina iekšējā dzīve. Teātra pasaule viņas liktenī nebija nekāda nejauša izvēle vai mirkļa iegriba. Katra loma, ko viņa ir iedzīvinājusi, ir prasījusi nevis vienkāršu, skaistu teksta norunāšanu, bet gan spēju līdz pašiem dziļumiem saprast un izjust patiesas cilvēka ciešanas. Pat tad, kad pašas aktrises personīgās dzīves pieredze vēl nebija devusi tādu smagumu un triecienus, viņai uz skatuves vajadzēja izskatīties tā, it kā viņa zinātu visu par pasaules sāpēm. Oļģerta Krodera teātra valodā aktieris nekad netika pasargāts no lieliem, mokošiem un eksistenciāliem jautājumiem. Tieši pretēji — māksliniekam vajadzēja mesties tajos iekšā ar galvu, nekas netika slēpts vai mīkstināts.
Aktrises skaistumā, lai cik starojošs tas būtu, vienmēr ir bijusi jaušama kāda īpaša, smeldzīga un skumja nots. Tieši šis apslēptais skumju plīvurs ļāva viņas lomām iegūt milzīgu, teju biedējošu dziļumu. Skatītāji zālē vienmēr varēja redzēt ne tikai apbrīnojamu sievieti, kuras dotības un ārieni gribas mīlēt, bet arī dzīvu cilvēku, kurš turpat visu acu priekšā kaut ko smagu slēpj, nes sevī, dziļi pārdzīvo vai izmisīgi no kaut kā aizsargājas. Šāda reta kvalitāte aktrisei ir bijusi ārkārtīgi vērtīga, jo tā reizi par visām reizēm ļāva izvairīties no lētā un virspusējā vienkāršas skaistules ampluā. Tāpēc Indras Briķes radītās varones un viņu likteņi skatītāju sirdīs un atmiņās bieži paliek nevis ar kādu vienu spilgtu, iestudētu žestu vai skaļu kliedzienu, bet gan ar paralizējošu iekšējo spriegumu. Viņa kā neviens cits prot uz skatuves būt pilnīgi klusa, bet šis klusums nekad nav tukšs. Viņa var stāvēt šķietami pilnīgā mierā, tomēr katrs skatītājs zāles pēdējā rindā jūt, ka aiz šī sastinguma un miera notiek milzīga, postoša vētra.
Liepājas teātris Indrai Briķei savulaik bija ne tikai pati pirmā profesionālā skatuve, kur spert sirmos soļus, bet arī skarba vieta, kur viņa burtiski izveidojās par aktrisi ar smagu un nopietnu repertuāru. No tālā 1977. gada līdz pat deviņdesmito gadu pašam sākumam šis teātris viņas ikdienā un dzīvē ieņēma pašu centrālo, svarīgāko vietu. Tajā dramatiskajā laikā viņa nospēlēja lomas, kas vēlāk kļuva par neizdzēšamām un nozīmīgām zīmēm viņas privātajā un profesionālajā biogrāfijā. Vēlāk, 1992. gadā, dzīve izmeta jaunu pavērsienu, un viņa kļuva par Dailes teātra aktrisi. Dailes teātris nozīmēja pavisam citu mērogu, citu spiedienu un citu telpu. Milzīgā skatuve, nesalīdzināmi plašāks un prasīgāks skatītāju loks, pilnīgi cita tradīcija un, protams, milzīga, smaga atbildības sajūta. Dailē Indra Briķe pilnībā nostiprinājās kā māksliniece, kurai bez šaubām var uzticēt visdažādāko likteņu sievietes. Viņa nekad nav bijusi viena toņa aktrise. Viņas bagātīgajā repertuārā ir iespējams ieraudzīt gan klasisku dramatisku varoni, gan sievieti ar asu ironiju, gan aukstu, nežēlīgu un asu raksturu, gan arī pilnībā sagrautu, vāju un ievainotu cilvēku. Šāda daudzveidība nerodas pati no sevis un nenāk viegli. Tā var dzimt tikai un vienīgi tad, ja aktieris nemitīgi un sāpīgi atrod sevī jaunas, vēl neizpētītas emociju teritorijas.
Šodien viņas teiktajā par pilnīgu vienatni, mieru un dzīvi ārpus pastāvīgās, nogurdinošās teātra burzmas ir skaidri jūtams cilvēks, kurš pēc neticami intensīvas un garīgi iztukšojošas skatuves pieredzes vairs izmisīgi nemeklē sevi lētos aplausos vai slavas ugunīs. Tas, protams, nenozīmē pilnīgu un galīgu atteikšanos no teātra mākslas, nē. Tas nozīmē pavisam citu, nobriedušu attiecību posmu ar pašu dzīvi. Aktrisei, kura uz skatuves dēļiem ir pavadījusi tik daudzus smagus gadus, vienatne vairs nav biedējošs tukšums, bet gan patvērums. Šajā ziņā Indras Briķes vēlākā publiskā klātbūtne sabiedrībā šķiet īpaši intriģējoša un simpātiska. Viņa nav kļuvusi par vienu no tām aktrisēm, kura izmisīgi, līdz pēdējam sviedru pilienam mēģina palikt savā senajā jaunības tēlā un slēpt grumbas. Viņa drīzāk lepni pieņem savu laiku, novecošanu un ļauj tam visam būt redzamam. Tā ir milzīga drosme, kas bieži vien ir daudz klusāka par skaļu skatuves dramatismu, bet ne mazāk svarīga un satriecoša.
Indra Briķe Latvijas teātra vēsturē ir nozīmīga ne tikai tāpēc vien, ka viņa ir nospēlējusi milzīgu skaitu lomu un saņēmusi apbalvojumus. Viņas patiesā nozīme slēpjas tajā, ka viņa pārstāv to reto aktiermākslas tipu, kurā pats galvenais un svētais ir cilvēka iekšējā, kailā patiesība. Viņa nav un nekad nav bijusi aktrise, kura vienkārši skaisti un tehniski pasaka režisora uzrakstīto tekstu. Viņa vienmēr moka sevi un meklē, kas slēpjas aiz šī teksta, starp rindām, tajā tumsā, kur parasti neviens negrib skatīties. Tas viss rodas tikai un vienīgi no ilgstošas, nežēlīgas uzticības savai profesijai un upuriem, ko tā prasījusi. Indra Briķe ir aktrise, kuras klātbūtne latviešu teātra telpā palikusi atmiņā ar īpašu siltumu un paralizējošu intensitāti. Viņas radītās varones nevienam nav bijušas tikai literāri tēli uz papīra. Tās ir dzīvas, plosošas sievietes, kurās katrs skatītājs skaidri redz patiesas sāpes, salauztu lepnumu, kaislīgu mīlestību, postošu greizsirdību, smagu nogurumu un spēju izturēt visu, ko liktenis uzkrauj uz pleciem. Un tieši tāpēc Indras Briķes vārds un uzvārds Latvijas teātra vēsturē šodien skan nevis kā sena, apputējusi pagātnes atsauce no arhīva, bet gan kā dzīva, joprojām pulsējoša un ārkārtīgi nozīmīga skatuves pieredze, kas turpina aizgūtnēm aizkustināt skatītāju sirdis.
