Kino leģendas aiziešana vienmēr atstāj neizdzēšamas pēdas, taču šīs atvadas bija īpaši smeldzīgas un pārdabiskas atmosfēras caurstrāvotas. Rīgas 1. Meža kapu kapličā valdīja neizmērojams klusums, ko pavadīja smagas, skumju pilnas nopūtas, kad tuvinieki, draugi un talanta cienītāji sapulcējās, lai pēdējo reizi aizvadītu mūžībā izcilo latviešu kinoaktieri Paulu Butkēviču. Viņa laicīgā dzīve noslēdzās 85 gadu vecumā Aizkraukles slimnīcā, taču atvadu diena Rīgā pierādīja, ka viņa gars un harisma joprojām spēj aizkustināt pat dabas spēkus. Sēru ceremonijas laikā pār pilsētu sāka līt smags, neatlaidīgs lietus, liekot visiem klātesošajiem saskatīt tajā dziļi simbolisku zīmi – šķita, ka pat debesis nespēj valdīt asaras par tik milzīga mēroga mākslinieka zaudējumu.
Pie ziedu jūrā slīkstošā šķirsta, cieši turoties kopā savās neizmērojamās sēras, stāvēja divas aktierim vissvarīgākās sievietes. Viņa meita, pazīstamā zobārste Alēna Butkēviča, kura, spītējot tālajam attālumam, bija mērojusi ceļu no Amerikas Savienotajām Valstīm, lai pēdējos mirkļos būtu līdzās savam mīļotajam tēvam. Viņai blakus atradās Paula Butkēviča trešā sieva, ilggadējā Latvijas Televīzijas darbiniece un kostīmu māksliniece Zinta Jansone. Tieši Zinta bija tā, kura nodrošināja mierpilnu aizvējumu un mīlestības pilnas rūpes aktiera dzīves pēdējos gados, kurus abi kopā pavadīja Daudzeses pagasta Rudzīšu mājās, prom no pilsētas dunas. Abu sieviešu sejas izteica nedziestošu mīlestību un reizē milzīgu tukšumu, ko aiz sevis atstājis šis leģendārais vīrietis.
Šīs atvadas bija ne tikai skumjas, bet arī dziļi personiskas misijas izpilde. Tika strikti un godprātīgi realizēta Paula Butkēviča pēdējā vēlēšanās, ko viņš bija izteicis pirms došanās mūžībā. Aktiera pēdējā griba bija tikt apglabātam un rast mūžīgo mieru līdzās savai pirmajai sievai Nellijai Butkēvičai. Kad sēru procesija lietus lāšu pavadījumā sasniedza kapa vietu un šķirsts tika svinīgi nolaists zemē blakus viņa pirmajai mīlestībai, notika kaut kas patiesi maģisks un negaidīts. Tiklīdz klātesošie bija pabeiguši atvadīšanās rituālu un pēdējie smilšu saujas metieni bija skāruši zemi, debesīs pēkšņi notika lūzums. Smagie lietus mākoņi negaidīti izklīda, lietus pilnībā pierima, un pār svaigi uzbērto, krāšņiem ziediem noklāto kapa kopiņu uzmirdzēja silta, spoža saule. Šis dabas fenomens lika daudziem nodrebēt – it kā pati pasaule dotu svētību un zīmi, ka aktiera dvēsele ir sasniegusi savu kāroto galamērķi un atradusi mieru.
Paula Butkēviča dzīves gājums un radošais mantojums paliek ierakstīts Latvijas kultūras zelta fondā ar neizdzēšamiem burtiem. Savas grandiozās un nepārspējamās karjeras laikā viņš ir nospēlējis aptuveni 150 lomu, kļūstot par vienu no visvairāk filmētajiem aktieriem visā mūsu valsts vēsturē. Skatītāju sirdīs viņš uz visiem laikiem paliks kā nemirstīgais Ralfs no ikoniskās kinofilmas Elpojiet dziļi…, kurā skanēja viņa samtainā un smeldzīgā balss, izpildot komponista Imanta Kalniņa leģendārās melodijas. Viņa talanta diapazons bija tik plašs, ka viņš spēja apburt skatītājus tādās filmās kā Hipokrāta zvērests, kur viņš atveidoja savu pirmo lielo galveno lomu Imantu Veidi, kā arī tādās tautā mīlētās kinolentēs un seriālos kā Rallijs, Nepabeigtās vakariņas, Ilgais ceļš kāpās, Mirāža un Aija.
Interesanti, ka leģendārā aktiera ceļš uz mākslas virsotnēm nesākās uzreiz uz skatuves dēļiem. Pēc Rīgas 11. vidusskolas absolvēšanas tālajā 1959. gadā jaunais Pauls uzsāka mācības Rīgas Politehniskajā institūtā un vienlaikus strādāja slavenajā rūpnīcā VEF par automātisko tālruņu sakaru regulētāju. Taču mākslas aicinājums izrādījās spēcīgāks par visu citu. Viņš darbojās Roberta Ligera Rīgas pantomīmas teātrī, vēlāk pievienojās Dailes teātra eksperimentālajai 3. studijai, kur slīpēja savu meistarību kopā ar tādiem vēlākajiem skatuves milžiem kā Juris Strenga, Leons Krivāns, kā arī Ilze un Uldis Vazdiki. Viņa neremdināmā zinātkāre un daudzpusība lika viņam studēt arī Latvijas Universitātes Juridiskajā, kā arī Vēstures un filozofijas fakultātēs un pat Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģentu nodaļā. Šī milzīgā inteliģence un dzīves gudrība atspoguļojās katrā viņa acu skatienā un katrā nospēlētajā tēlā. Viņa starptautiskā karjera aizveda viņu tālu aiz Latvijas robežām – aktieris regulāri filmējās Krievijā, Vācijā, Polijā, Zviedrijā, Dānijā un pat Indijā, tostarp atveidojot nelielu sakarnieka lomu slavenajā padomju laika kulta seriālā Septiņpadsmit pavasara mirkļi. Tagad šis bagātais, piedzīvojumiem un radošu uzvaru pilnais mūžs ir noslēdzies, un mākslinieks ir devies savā pēdējā, mierpilnajā atdusā, atstājot mūs ar neizdzēšamām atmiņām un filmām, kas dzīvos mūžīgi.
