Latvijas šovbiznesa aizkulisēs joprojām nav norimušas kaislības un runas ap televīzijas personības Leldes Ceriņas un viņas bijušā vīra Aivja Ceriņa laulības izjukšanu, kas savulaik burtiski satricināja sabiedrību. Šis mīlas stāsts, kuram tik daudzi sekoja līdzi ar apbrīnu, sabruka publiski un trokšņaini, atstājot tūkstošiem neatbildētu jautājumu un neskaitāmas minējumus par to, kas īsti notika aiz slēgtām durvīm. Tagad, kad emociju vētra ir nedaudz norimusi, Lelde ir lēmusi spert drosmīgu soli un atklāti runāt par saviem visslēptākajiem pārdzīvojumiem, kas līdz šim palikuši nepamanīti. Viņa vairs neklusē un uz jautājumu, vai spējusi atrast spēku un piedot savam bijušajam vīram, sniedz tiešu un nepārprotamu atbildi – jā, esmu piedevusi.
View this post on Instagram
Šī vaļsirdīgā atzīšanās nāk kā zibens no skaidrām debesīm, liekot daudziem aizturēt elpu un aizdomāties par to, cik smags un nepanesams emocionālais slogs patiesībā bijis jāiznes populārajai televīzijas dīvai. Lelde pati neslēpj un ļoti tieši skaidro, ka šis solis nebūt nav bijis viegls, un tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka notikušais būtu vienkārši aizmirsts, izdzēsts no atmiņas vai padarīts par kaut ko mazsvarīgu vai nebūtisku. Pagātnes rētas joprojām ir turpat, taču viņas lēmums ir bijis vērsts uz nākotni. Piedošana esot bijis pats pirmais un, iespējams, vissmagākais emocionālais darbs, ko viņa apņēmīgi paveikusi uzreiz pēc laulības šķiršanas procesa, jo viņa kategoriski nav vēlējusies, lai šis smagums un aizvainojums vilktos līdzi un indētu viņas turpmāko dzīvi.
/nginx/o/2024/10/31/16457238t1h633e.jpg)
Katram ir skaidrs, ka tik smagas un publiskas attiecību drāmas neatstāj nevienu neskartu, un Lelde atzīst, ka šādu smagu lēmumu viņa spērusi nevis tādēļ, lai mazinātu notikušā nozīmi vai mēģinātu kā nebūt attaisnot vīrieša rīcību, bet gan pirmkārt jau sevis pašas un savu mīļoto bērnu labā, kuriem ir vajadzīga stipra un laimīga māte. Viņa ar milzīgu pārliecību uzsver, ka nevienai vienīgai sievietei pasaulē nekad nenovēlētu piedzīvot ko līdzīgu un iziet cauri tam visam, kam viņa pati ir gājusi cauri šajā smagajā dzīves posmā. Tomēr viņa pati apzināti ir izvēlējusies vairs neturēties pie graujošā aizvainojuma un dusmām, kas spēj iznīcināt cilvēku no iekšienes. Viņa ļoti augstu vērtē savu dzīvību, savu dārgo laiku un enerģiju, tādēļ nevēlas savā ikdienā stiept līdzi neko tādu, kas viņai vairs nekalpo, nenes mieru un tikai traucē pilnvērtīgi iet tālāk uz priekšu pa dzīves ceļu, kurā viņa tagad dodas ar paceltu galvu un tīru sirdi.
