Sirsnīgā un saviļņojošā melodija, kas pavisam nesen skanēja krāšņajā un emocijām bagātajā «Latvijas Sirdsdziesmas» fināla koncertā gleznainajā Rembates parkā Lielvārdē, izrādās, ir kļuvusi par liktenīgu priekšvēstnesi kādam patiesi pasakainam notikumam. Talantīgais un harizmātiskais divdesmit trīs gadus vecais kantri mūziķis Edvards Strazdiņš, kurš ar savu aizkustinošo un dvēselisko kompozīciju «Bez tevis nav nekā» burtiski iekaroja visas Latvijas klausītāju sirdis un plūca pārliecinošus uzvaras laurus, ir spēris milzīgu un nepārprotamu soli savā privātajā dzīvē. Mākslinieks nāk klajā ar negaidītu un ārkārtīgi priecīgu paziņojumu, kas liek straujāk pukstēt viņa talanta cienītāju sirdīm — viņš ir saderinājies un jau pavisam nopietni un mērķtiecīgi kaļ plānus gaidāmajām kāzām.
Šis triumfs Edvardam Strazdiņam nozīmē neizsakāmi daudz, jo ceļš līdz skatuves virsotnei ir bijis emociju pilns. Jaunais un mērķtiecīgais vīrietis neslēpj, ka viņam vienmēr ir bijis ārkārtīgi būtiski, lai mūzika, ko viņš ar tādu atdevi izpilda un nodod klausītājiem, patiešām rezonētu cilvēku dvēselēs, patiktu viņiem un būtu melodiski skanīga. Un šis mērķis ir sasniegts simtprocentīgi. Kad gaisā virmo jautājumi par to, vai šī triumfējusī un tik izteikti romantiskā dziesma par dziļajām mīlestības tēmām ir bijis kāds īpašs, slepens veltījums kādai konkrētai sirdsdāmai, Edvards Strazdiņš tikai noslēpumaini un gaiši pasmaida. Viņš prāto, ka šī aizkustinošā melodija ir tik tīra un svēta, ka tā ideāli un nevainojami varētu atskanēt pat baznīcā, pašā svarīgākajā un svinīgākajā kāzu ceremonijas brīdī, kad divi cilvēki jāvārdu saka uz mūžu. Edvards Strazdiņš pats ir šīs brīnišķīgās melodijas autors, taču vārdu radīšanā roku pielika leģendārais Guntars Račs. Dziesmas vārdu autors, rakstot rindas, ir apbrīnojami precīzi un smalki sajutis jaunā mūziķa personīgās iekšējās izjūtas un mutuļojošās mīlas emocijas. Tieši tāpēc viņi tagad draudzīgi un ar smaidu mēdz pastrīdēties par to, vai Guntars šo darbu patiesībā ir veltījis savai laulātajai draudzenei, vai tomēr pats Edvards — savai burvīgajai līgavai. Jo tieši tagad nāk gaismā skaistais fakts, ka viņš ir oficiāli saderinājies ar savu vienīgo un īsto izredzēto Paulu Gabrāni.
Atklāti un neviltoti daloties savās patiesajās un privātajās izjūtās pēc grandiozās un smagās balvas saņemšanas, mūziķis nespēj slēpt savu plāno smaidu un dalās atmiņās par to īpašo rītu. Nākamajā dienā pēc lielā fināla viņš esot pamodies salīdzinoši vēlu, ap divpadsmitiem dienā, un laiski un mierīgi pagulējis, padomājis par savu dzīvi, tās gaitu un nākotnes pavērsieniem. Tajā brīdī viņš skaidri un gaiši sapratis, ka aizvadītā spilgtā diena un satraucošā nakts Lielvārdē ir bijušas patiešām tīri jaukas un izdevušās. Šādas emocijas dod milzīgu un neizmērojamu motivāciju pat vienkārši izkāpt no gultas un turpināt radīt kaut ko tikpat skaistu.
Šī grandiozā uzvara Edvardam Strazdiņam ir ārkārtīgi dārga un īpaša, jo tā ir tīrs, nesamākslots un patiess tautas balsojums, kas māksliniekam ir pats lielākais un augstākais pagodinājums, kādu vien radošs cilvēks var saņemt no saviem klausītājiem. Tagad viņa mājās goda vietā atrodas milzīga, iespaidīga un smaga stikla balva, kā arī glīti ierāmēts diploms un mīksts plediņš, kas sarūpēts, lai vēsākos vakaros varētu patīkami sasildīties. Taču pats Edvards Strazdiņš, runājot par šīm materiālajām lietām un balvām, paliek romantisks un noslēpumains. Tā kā viņa uzvaras dziesma ir par visstiprāko mīlestību, jaunais vīrietis sirsnīgi atzīst, ka patiesībā pilnībā pietiek vien ar to, ka blakus ir pareizais, mīļotais cilvēks, lai sirds un dvēsele būtu pilnībā sasildīta jebkurā dzīves situācijā. Šīs kāzu gaidas viņu dzīvē ienes pilnīgi jaunu, neparastu un vēl nebijušu elpu, solot drīzu un neaizmirstamu mīlestības svētku turpinājumu
