Aiz mirdzošajām skatuves gaismām, krāšņajiem rožu klēpjiem un skanīgajām melodijām, kas priecē tūkstošiem klausītāju visā Latvijā, slēpjas kādas sievietes patiesais, emociju vētrās vētītais dzīves stāsts. Populārā dziedātāja un talantīgā dziesmu autore Santa Kasparsone, kura daudziem asociējas ar nebeidzamu dzīvesprieku un romantiskiem duetiem, atklājusi savas dvēseles aizkulises. Izrādās, ka ceļš līdz panākumiem un iekšējai harmonijai ir prasījis milzīgu upurēšanos, radošas mokas naktīs un pat pilnīgu fizisku un emocionālu izdegšanu.
Radošais talants Santai un viņas brālim Raimondam ir asinīs, jo tas mantots no vectēva, kurš savulaik bija izcils muzikants, spēlēja akordeonu un apbūra apkārtējos ar savu balsi. Vecāki arī dziedāja, taču tieši Santa bija tā, kura izvēlējās šo ērkšķaino profesionāles ceļu. Jau agrā bērnībā, mācoties Ābeļu skolā, viņa burtiski dega uz skatuves, vadīja pasākumus, spēlēja pavadījumus un diriģēja kori. Šī pārlieku aktīvā darbošanās meitenei pat atnesa ekskluzīvu ceļazīmi uz toreiz tik slaveno nometni Arteks, kas kalpoja kā milzīgs grūdiens neapstāties. Taču ne viss gāja gludi, jo klasiskā mūzikas skola jaunajai māksliniecei nemaz negāja pie sirds. Tikai mātes neatlaidīgais pamudinājums un ticība meitas balsij lika turpināt muzikālo izglītību. Ironiski, bet pēc 9. klases beigšanas Santa nopietni apsvēra domu par pilnīgi citu profesiju un vēlējās mācīties medicīnu, taču liktenis bija lēmis citādi – ķīmijas atzīmes nebija pietiekami spožas, lai sapnis par balto halātu īstenotos.
Tā sākās viņas īstā skatuves dzīve, kas uzplauka Jēkabpils kafejnīcu dūmakā un studentu naktīs. Jau sešpadsmit gadu vecumā, kad skolas ballītē uzstājās vietējie muzikanti Kreicburgas ziķeri, Santa kopā ar Kasparu Kasparsonu, kurš vēlāk kļuva par viņas vīru, drosmīgi palūdza atļauju nodziedāt vienu dziesmu. Tā bija leģendārā Uzsniga sniedziņš balts. Šī improvizācija izrādījās liktenīga – jauniešus uzreiz uzaicināja pastāvīgi uzstāties kafejnīcā, lai gan pašiem sākumā nebija pat savas aparatūras. Pēc tam sekoja studijas Daugavpils Mūzikas koledžā un sekmīgi absolvēta Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Mūzikas nodaļa.
Mākslinieces ikdiena pārvērtās par nežēlīgu skrējienu starp nopietnu pedagoģisko darbu un nakts uzstāšanām. Sākotnēji viņa strādāja Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, bet, kad 2001. gadā dzima leģendārais duets ar Ēriku Gruzniņu un iznāca debijas albums Krāsaini sapņi, aktīvo muzicēšanu vairs nevarēja savienot ar skolu. Tika piedzīvoti mirkļi Krustpils bērnudārzā Zvaniņš, līdz viņa apmetās uz dzīvi Jēkabpils 3. vidusskolā kā mūzikas skolotāja, paralēli vadot vairākus korus un esot Jēkabpils novada jauktā kora Putni diriģente.
Šis dubultais dzīves ritms un mūžīgā steiga ar skatēm, konkursiem un mēģinājumiem noveda pie smagas radošās krīzes. Santa atklāj, ka dziesma Es dzīvošu nav dzimusi pie siltām klavierēm, bet gan pusnaktī pie Saukas ezera, kur viņa patvērusies pilnīgā spēku izsīkumā un izdegšanā. No viņas dvēseles burtiski izlauzušies vārdi par to, kas ir svarīgāks – darba dskriešana vai paši tuvākie cilvēki. Viņas radošais process ir vientulības un nakts mistērija, kad pie gultas vienmēr stāv lapa un zīmulis, jo mūza var atnākt jebkurā mirklī, un tad mājiniekiem ir stingri aizliegts pat iziet cauri istabai. Katra dziesma ir kā šaha spēle, kurā viņa mēģina paredzēt klausītāja reakciju, un, ja rezultāts neapmierina, lapa bez žēlastības lido miskastē. Neraugoties uz uztraukumiem, kas joprojām moka mākslinieci studijā tāpat kā pirms gadiem, viņas vīrs Kaspars jubilejas rītos viņu joprojām pārsteidz ar milzīgiem rožu klēpjiem, apliecinot, ka mīlestība šajā dzīves un mākslas jzskrējienā ir pats galvenais.
