Jaunā un neapšaubāmi talantīgā Jaunā Rīgas teātra aktrise Agate Krista ir izlēmusi spert ārkārtīgi drosmīgu un patiesi atklātu soli, publiski izgaismojot savas dzīves vistumšākās un smagākās aizkulises. Kamēr skatītāji zālē apbrīno viņas nevainojamo tēlojumu un spožumu prožektoru gaismā, pati māksliniece ilgstoši ir cīnījusies ar postošu iekšējo dēmonu, kas paralizēja viņas ikdienu, proti, smagām un pilnīgi neprognozējamām panikas lēkmēm. Šī skaudrā pieredze uz ilgu laiku pārvērta viņas eksistenci īstā murgā, kad pat visvienkāršākās un pašsaprotamākās ikdienas darbības kļuva par nepārvaramu un biedējošu šķērsli.
Aktrise neslēpj, ka šīs šausmīgās un sākotnēji pilnībā neizskaidrojamās bailes pārņēma viņas prātu un ķermeni tik spēcīgi, ka viņa vairs nespēja normāli funkcionēt sabiedrībā. Agate Krista atklāj, ka viņai bija absolūti neiespējami ieturēt maltīti publiskās vietās un kafejnīcās, jo panika vienkārši sažņaudza rīkli. Vēl jo vairāk, milzīgu pārbaudījumu sagādāja pat pārvietošanās, jo viņa fiziski nespēja iekāpt un braukt starppilsētu autobusā. Šī transporta specifika, kurā nav iespējams jebkurā vēlamā sekundē apstādināt gaitu un vienkārši izkāpt ārā, radīja nepārvaramu iesprostojuma sajūtu un panikas uzliesmojumus. Ja pat šādas ikdienišķas lietas šķita kā neiespējamā misija, tad situācija, kad jādodas skatītāju pilnas zāles priekšā un jāuzkāpj uz teātra skatuves, kļuva par prātam neaptveramu psiholoģisku un emocionālu izaicinājumu.
Lai neļautu šai paralizējošajai trauksmei pilnībā sagraut savu dzīvi un tikko uzplaukušo aktrises karjeru, Agate Krista saprata, ka ir steidzami jāmeklē profesionāla palīdzība. Viņa vērsās pie kvalificēta terapeita, un šis solis kļuva par sākumu ilgam un sarežģītam atveseļošanās ceļam. Terapijas seansos aktrise soli pa solim apguva speciālus elpošanas vingrinājumus, kas krīzes momentos palīdzēja nomierināt satrakoto prātu un atgūt kontroli pār savu ķermeni. Viņa iemācījās galveno likumu cīņā ar šo kaiti, ka bēgšana no trauksmainajām situācijām problēmu tikai padziļina, jo panika vienmēr atgriezīsies tajā vietā, no kuras esi aizbēdzis. Viņas terapeite ieteica izveidot precīzu sarakstu ar visām tām vietām un situācijām, kurās aktrise izjūt vislielāko nemieru un diskomfortu. Pēc tam, pārvarot milzīgu iekšējo pretestību, Agate Krista pakāpeniski un mērķtiecīgi atgriezās šajās biedējošajās vietās, tādējādi praktiski pierādot savai apziņai, ka reālu un tūlītēju briesmu tur nemaz nav.
Šajā smagajā cīņā neatsveramu un ārkārtīgi svarīgu morālo atbalstu aktrisei sniedza arī viņas teātra kolēģi, īpaši režisore Kristīne Krūze-Hermane. Režisores dotais padoms izmantot specifisku metodi izrādījās negaidīti efektīvs. Proti, situācijās, kad trauksme sāka gūt virsroku, režisore ieteica Agatei iztēloties pašu sliktāko un baisāko iespējamo scenāriju, kas vispār varētu notikt. Kad šīs melnākās domas tika vizualizētas un racionāli izanalizētas, aktrise skaidri apzinājās, ka pat visbaismīgākie prāta radītie tēli patiesībā ir stipri pārspīlēti un realitātē nemaz nav tik bīstami. Šī pieeja ļāva viņai pakāpeniski mazināt iekšējo spriedzi un radīja pārliecību, ka viņa ir daudz stiprāka par savām bailēm.
Pateicoties milzīgai pacietībai, neatlaidīgam darbam ar sevi un apkārtējo sapratnei, ir pagājis jau krietns laiks, kopš Agatei Kristai pēdējo reizi bija panikas lēkme. Šī uzvara pār saviem iekšējiem dēmoniem ļauj viņai šobrīd ne tikai pilnvērtīgi baudīt dzīvi, bet arī bez bailēm mirdzēt uz skatuves. Aktrises pieredze kalpo kā spēcīgs un iedvesmojošs apliecinājums tam, ka pat no vissmagākajām un tumšākajām dzīves situācijām ir iespējams atrast izeju, ja vien tiek meklēts pareizais atbalsts un netiek pārtraukta cīņa ar sevi.
