Leģendārā dziedātāja un Atmodas laika spožākā balss Ieva Akuratere vienmēr ir bijusi personība, kuras vārds komentārus neprasa. Viņas balss ir ierakstīta Latvijas vēstures lappusēs ar neizdzēšamiem sarkani baltisarkanajiem burtiem, taču aiz šīs spožās, gandrīz svētbilžu vērstās skatuves fasādes slēpjas trauksmaina, kaislību un dramatisku pavērsienu pilna sievietes dzīve. Šodien, atskatoties uz viņas ceļu mākslas un privātās dzīves līkločos, kļūst skaidrs, ka viņas iekšējā uguns un alkas pēc absolūtas neatkarības ir noteikušas katru viņas soli, katru izvēli un katru liktenīgo satikšanos ar vīriešiem, kas atstājuši neizdzēšamas pēdas viņas dvēselē.
Māksliniece dzimusi 1958. gadā, un viņas liktenis jau sākotnēji bija cieši saistīts ar radošo un inteliģento vidi, kurā viņa auga. Māte Līvija Akuratere, pazīstamā un cienījamā teātra zinātniece, ielika meitā to dziļo inteliģences un mākslas izjūtas pamatu, kas vēlāk palīdzēja Ievai kļūt par kaut ko daudz vairāk nekā vienkārši izpildītāju. Tomēr viņas pašas radošais ceļš nesākās vis pie mikrofona rokgrupas priekšgalā, bet gan uz dramatiskā teātra dēļiem. Līdz pat zīmīgajam 1978. gadam Ieva strādāja Liepājas teātrī, kurā guva savu pirmo, neizmērojami svarīgo profesionālo rūdījumu. Šis Liepājas periods viņai iemācīja saprast skatuves nežēlīgos likumus, regulāra darba disciplīnu un, pats galvenais, prasmi katru dziesmu nevis vienkārši nodziedāt, bet gan izdzīvot kā veselu izrādi ar savu iekšējo dramaturģiju, tēliem un pārdzīvojumiem.
Astoņdesmitie gadi visu mainīja un uznesa Ievu Akurateri Latvijas rokmūzikas pašā virsotnē. Viņa pievienojās skandalozajai un dumpīgajai grupai Pērkons, kura tajā laikā provocēja padomju varu un izaicināja sabiedrības rāmos prātus. Pērkons nebija parasta rokgrupa, tas bija sociāls sprādziens, un Ieva ar savu unikālo balsi, kas spēja būt vienlaikus gan neaprakstāmi trausla, gan mežonīgi izaicinoša, kļuva par visas šīs kustības vizuālo un emocionālo simbolu. Kad viņa dziedāja, zālē mainījās gaiss. Tam sekoja vēsturiskais un saviļņojošais brīdis ar dziesmu Manai tautai, kas skanēja manifestācijās, Mežaparkā un plīvojošo karogu jūrā, pārvēršot mākslinieces biogrāfiju par visas tautas kopīgo atmiņu un brīvības manifestu.
Tomēr paralēli grandiozajiem panākumiem un vēsturiskajiem notikumiem, Ievas dzīvē plosījās personiskās kaislības. Viņas pirmā laulība bija ar fotogrāfu Sergeju Akurateru – vīrieti no disidentu aprindām, kurš bija pazīstams ar savu nepakļāvīgo garu. Šajā savienībā pasaulē nāca dēls Matīss, kurš kļuva par mākslinieces lielāko dārgumu un kurš šodien turpina ģimenes muzikālās tradīcijas nākamajā paaudzē. Sergejs bija ne tikai vīrs, bet arī personība, kas ietekmēja Ievas pasaules uzskatu ārpus drošās mākslas vides. Vēlāk liktenis dziedātāju aizveda pavisam citā virzienā, kad viņa saistīja savu dzīvi laulībā ar sportistu Edvīnu Dreibergu. Šie pretstati viņas vīriešu izvēlē tikai kārtējo reizi pierāda, ka Akuratere nekad nav meklējusi mieru vai ērtības – viņai vienmēr ir bijusi nepieciešama garīga tuvība, bet tajā pašā laikā arī nesalaužama personiskā brīvība, ko viņa nekad nevienam nav atdevusi.
View this post on Instagram
Šodien Ieva Akuratere turpina savu gaitu jau daudz mierīgākā, viedākā un dziļi personiskā formā, taču viņas pamata kodols joprojām paliek nemainīgs. Viņa ir spējusi noiet ceļu no dumpīgas rokeres līdz sabiedrībā mīlētai kultūras ikonai, nezaudējot ne pilienu no tās neatkarības, kas viņu vienmēr ir izcēlusi citu vidū. Viņas balss joprojām skan, nesot sevī to pašu pārliecību un latvisko spēku, kas reiz spēja pacelt kājās veselu tautu.
