Latvijas kino un teātra leģenda Jānis Paukštello sabiedrības un uzticīgo skatītāju sirdīs jau gadu desmitiem tiek asociēts ar neizdzēšamu gaišumu, neparastu šarmu un puicisku vieglumu, taču aiz šī apburošā smaida un šķietamā bezrūpības plīvura slēpjas smags, patiesi nopietns un pārdzīvojumu pilns mūžs. Viņa liktenis ir pierādījums tam, ka vislielākie smējēji un publikas izklaidētāji privātajā dzīvē nereti iziet cauri pašām tumšākajām un dramatiskākajām dvēseles aizām. Pēc obligātā dienesta armijā atgriežoties dzimtenē, jaunais un talantīgais vīrietis 1972. gadā spēra izšķirošu soli, iestājoties Dailes teātra piektajā studijā, kas tajā laikā nozīmēja ne tikai prestižu, bet arī nežēlīgu disciplīnu un milzīgas prasības pret cilvēka personību. Jau 1974. gadā viņš lepni turēja rokās absolventa diplomu, pabeidzot mācības un vienlaikus iegūstot arī Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes apliecinājumu, kas pavēra durvis uz lielo mākslas pasauli.
Viņa aktiera būtībā vienmēr līdzās pastāvēja divas pilnīgi pretējas pasaules – rotaļīga, pat nedaudz ironiska āriene un neticami dziļš, sāpīgs iekšējais saturs. Viņš nekad nav bijis vienkārši jautrs komiķis, jo katrā viņa jokā un tēlā skatītājs juta milzīgu emocionālo svaru. Viens no spilgtākajiem un grandiozākajiem viņa karjeras panākumiem uz teātra dēļiem bija Jāzepa loma Raiņa šedevrā “Jāzeps un viņa brāļi”. Šis grandiozais darbs pieprasīja maksimālu atdevi, garīgu tīrību un milzīgas sāpes, ko Paukštello spēja iznest caur sevi, liekot zālei aizturēt elpu. Taču aktiera fenomens nav iedomājams arī bez viņa unikālās, siltās balss – Raimonda Paula komponētā dziesma “Cielaviņa” viņa izpildījumā kļuva par visas tautas himnu, kas joprojām spēj saraudināt un aizkustināt ikvienu klausītāju.
Tomēr vislielākās vētras plosījās mākslinieka privātajā dzīvē, kas vienmēr atradusies nerimstošas sabiedrības uzmanības centrā. Viņa pirmā laulība ar apburošo aktrisi Akvelīnu Līvmani, kas tika noslēgta tālajos septiņdesmitajos gados, ilgstoši tika uzskatīta par vienu no skaistākajiem un saskanīgākajiem pāriem visā Latvijas teātra vidē. Diemžēl, neskatoties uz kopīgajām radošajām gaitām un spožumu, šī savienība piedzīvoja krahu un sabruka. Tikai vēlāk, satiekot savu otro sievu Elīnu Paukštello (dzimtu Bergmani), mākslinieks beidzot spēja atrast patiesu patvērumu, māju sajūtu un mieru, kura viņam tik izmisīgi bija trūcis. Paukštello kļuva par tēvu dēliem jau brieduma gados, kad aiz muguras bija gan žilbinoša slava, gan smagi dzīves sarežģījumi. Ģimene viņam kļuva par svētnīcu, kurā patverties no likteņa lūzuma līnijām un atgūt dzīvesprieku pēc smagiem triecieniem.
Pēdējā laikā sabiedrībā par leģendāro skatuves grandu tiek runāts ne tikai saistībā ar viņa neizmērojamajiem nopelniem un apaļajām jubilejām, bet arī saistībā ar viņa veselības stāvokli, skaudro cīņu par labāku dzīvesveidu un ilgo atgūšanās procesu. Tas viņu skatītāju acīs padara vēl tuvāku un cilvēciskāku – viņš nav nekāds nesasniedzams, sastindzis elks, bet gan dzīvs, jūtošs cilvēks, kurš drosmīgi noveco, cīnās ar likteņa piespēlētajām grūtībām, reizēm uz brīdi atkāpjas vientulībā, taču nekad nezaudē savu neatkārtojamo un maigo klātbūtni, kas joprojām silda tūkstošiem sžu visā valstī.
