Latvijas teātra leģenda Indra Briķe skatītājus allaž ir valdzinājusi ar savu neparasto fenomenu – viņas balsī mīt nedziestošs, teju eņģelisks maigums, kamēr nospēlētajās lomās slēpjas nepieradināms, reizēm pat bindējošs un postošs spēks. Šī neparastā daudzslāņainība un trausluma apvienojums ar akmens cietu raksturu padarījusi viņu par vienu no spilgtākajām mūsu skatuves personībām. Tomēr ceļš līdz šim statusam ir bijis noklāts ar smagiem ģimenes konfliktiem, radikāliem lēmumiem pusaudža vecumā un patiesām dvēseles mokām, par kurām skatītāji zālē pat nenojauš.
Viss sākās mazajā Durbē, lauku mājās aiz bieza meža, kur mazā Indra jau kopš trīs gadu vecuma skaidri zināja savu likteni. Viņas pirmā skatuve dīvainā kārtā bija parasta gulta, kurā kopā ar brāļiem Andri un Juri un māti tika izspēlētas bērnības improvizācijas. Māte, kura pati darbojās pašdarbības teātrī un mājās skaļi mācījās tekstus, ne свяzinot iedēstīja meitā šo neprātīgo mīlestību pret mākslu. Jau no piecu gadu vecuma meitene tika vesta uz Liepājas teātri, kur viņa burtiski absorbēja katru izrādi, sapņojot tikai par vienu – izdzīvot šīs svešās dzīves uz skatuves.
Tomēr mājās brieda katastrofa. Indras tēvs kategoriski un nežēlīgi pretojās meitas sapnim. Konflikts samilza tik tālu, ka tēvs bija gatavs iet uz galējībām – viņš draudēja pilnībā atteikties no savas meitas, ja viņa izvēlēsies šo, viņaprāt, nenopietno un bīstamo profesiju. Spītējot tēva gribai un baisajiem draudiem, Indra 15 gadu vecumā izdarīja neiedomājamo. Viņa nevienam mājās neko neteica, slepus sakravāja mantas un aizbēga no mājām uz Liepāju, atsaucoties uz avīzes sludinājumu par konkursu dejotājiem un dziedātājiem. Būdama pēc dabas ārkārtīgi kautrīgs, teju noslēgts bērns, viņa žūrijas priekšā spēja parādīt tādu krampi, ka tika uzņemta uzreiz. Kad viņai jautāja, kur tik jauna meitene nakšņos svešā pilsētā, viņa bez vilcināšanās sameloja, ka viņai ir kur palikt, lai gan nekas vēl nebija sarunāts. Tā bija akla likteņa sajūta – tagad vai nekad.
Tēva sirds atmaidza tikai daudzus gadus vēlāk, kad uz ekrāniem iznāca leģendārā filma Zobena ēnā, kur Indra nospēlēja Turaidas Maiju. Tikai tad, redzot meitas acīs patiesu mākslas smagumu, tēvs beidzot samierinājās un svētīja viņas izvēli. Pēc tam sekoja Krodera skola, darbs Liepājas teātrī līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, īslaicīga piestāšana Jaunajā Rīgas teātrī un visbeidzot – pārcelšanās uz Dailes teātra milzīgo mērogu kopš 1993. gada. Dailē viņa pierādīja, ka nav viena toņa māksliniece, spēlējot gan klasiskas traģēdijas, gan aukstas, asas un dziļi ievainotas sievietes.
Aiz skatuves spožuma slēpjas arī privātā dzīve – dēls Jānis, kurš vienmēr ir bijis aktrises enkurs realitātē, un vēlme pēc vientulības un miera, kas palīdz atgūties pēc milzīgās emocionālās atdeves. Bet šī atdeve mēdz būt baisa. Gatavojoties Pegijas lomai izrādē Pielūdzēja nr.1, par kuru viņa saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā Gada aktrise, Indra piedzīvoja īstas psiholoģiskas mokas. Loma bija tik smaga, ka aktrise divas trīs dienas pirms katras izrādes juta fizisku nelabumu un šķērmumu ap sirdi. Viņa burtiski staigāja pa teātri kā nikns pūķis, kolēģi uz viņu skatījās ar patiesu līdzjūtību un bailēm, jo šķita, ka viņa šajā trakuma un psiholoģisko transformāciju virpulī varētu kādu nosist vai vienkārši sajukt prātā. Lai izprastu tēla bīstamo dabu, palīgā pat jaukusies psihoterapeite Gunta Andzāne, kura paskaidrojusi, ka varonei ir reāla klīniskā diagnoze. Indra spēja tam iziet cauri, jo viņa nemeklē vienkārši skaistus vārdus – viņa uz skatuves meklē pliku, baisu un kailu cilvēka patiesību.
