Latvijas kultūras telpu un teātra cienītāju sirdis satricinājusi neizsakāmi smaga sēru vēsts — mūžībā nule devies izcilais, leģendārais kino un teātra aktieris Mārtiņš Vērdiņš. Viņš bija vīrietis, kura vārds un talants paliks neizdzēšami ierakstīts vēstures lappusēs, un vīrietis, kurš savas dzīves gaitas cieši vija kopā ar mūsu ekrānu karalieni, dievināto aktrisi Mirdzu Martinsoni. Taču aiz spozmes, ko sniedza prožektoru gaisma un skatītāju aplausi, pēdējos dzīves gados slēpās pavisam cita, nesaudzīga un skarba ikdienas realitāte. Viņš nebija no tiem māksliniekiem, kuri varēja atļauties baudīt bezrūpīgas, laiskas un finansiāli nodrošinātas vecumdienas greznībā. Tā vietā cienījamais aktieris pensijas gados bija spiests strādāt algotu, smagu un fiziski nogurdinošu darbu diennakts apsardzē, lai vienkārši spētu izdzīvot un savilkt kopā galus. Vienlaikus, pat par spīti skarbajai dzīves realitātei, viņš nespēja noslāpēt savu liesmojošo sirdi un turpināja aktīvi nodoties mākslinieciskajai jaunradei un dažādām radošām izpausmēm.
Tieši pirms trim gadiem sniegtajā, tagad jau skaudri vēsturiskajā intervijā, Mārtiņš Vērdiņš vaļsirdīgi atklāja savas dzīves pēdējā posma aizkulises, kas daudziem faniem lika aizturēt elpu. Aktieris neslēpa, ka saikne ar militāro jomu un disciplīnu viņam vienmēr bijusi ārkārtīgi tuva un personiska, tādēļ izvēle par labu apsardzes darbam nebija nejauša. Tomēr šis amats prasīja milzīgu pašatdevi un neatslābstošu uzmanību. Veicot regulārās objektu apgaitas, leģendārajam māksliniekam nemitīgi bija jābūt maksimāli modram, asredzīgam un gatavam reaģēt uz jebkuru apdraudējumu vienas sekundes simtdaļā. Viņš pats neslēpa, ka dežūru laikā faktiski visu laiku atradies kā uz adatām, jo atbildības nasta bijusi milzīga. Jebkurš troksnis vai pēkšņi atskanējusi ugunsgrēka trauksmes signalizācija lika sirdij iepukstēties straujāk. Viņam nekavējoties un steigšus vajadzēja noskaidrot patiesos cēloņus, kas izsaukuši trauksmi. Par laimi, kā ar atvieglojumu atzina pats Vērdiņš, viņa praksē visas šīs sirdi stindzinošās trauksmes izrādījās tikai un vienīgi viltus brīdinājumi.
Savu apsarga dežūru laiku aktieris vadīja ļoti īpašā, vēsturiskā un mistiskā Rīgas vietā, netālu no leģendārajiem Mārtiņa kapiem. Viņš ar īpašu pietāti pieminēja, ka šajā zemes klēpī atdusās tādas izcilas Latvijas personības kā ģeniālais komponists Emīls Dārziņš, kā arī prasmīgais amatnieks un uzņēmējs Jānis Šteinhauers. Tāpat pavisam netālu plūst Zunda kanāls, kur savulaik savu laivu turēja cits neaizmirstams aktieris Arno Upenieks. Šī apkārtne Vērdiņam šķita dziļi simboliska. Viņa paša aizvadītie darba gadi un maiņas ritēja salīdzinoši mierīgā un harmoniskā gaisotnē, bez bīstamiem incidentiem vai asiņainām drāmām. Līdz pat pēdējai darba dienai viņam neviens nebija fiziski uzbrucis, un neviens bezkaunīgs zaglis nebija mēģinājis ielauzties viņa modri sargātajos objektos. Nododot maiņu saviem kolēģiem, aktieris vienmēr no visas sirds novēlēja mierīgu un klusu nakti, un šis vēlējums kā svētība allaž piepildījās.
Tomēr astoņpadsmit ilgajos darba gados apsardzes jomā neizpalika arī pa kādam kuriozam un amizantam mirklim. Viens no spilgtākajiem atgadījumiem norisinājās Ārlietu ministrijas ēkā, laikā, kad tur noritēja vērienīgi remontdarbi. Kādu dienu, pildot pienākumus, Vērdiņš pēkšņi pamanīja, ka telpās nekaunīgi mēģina ielīst kāda nepazīstama meitene, kurai pa pēdām sekoja vīrietis ar masīvu videokameru uz pleca. Aktieris sākumā bija pamatīgā neizpratnē un satraukumā, domājot, ko šie svešinieki šeit meklē un kādi ir viņu patiesie nodomi. Tikai vēlāk situācija noskaidrojās un izrādījās pavisam nevainīga — tie bija žurnāliste un operators no Ogres Televīzijas. Viens no objektā strādājošajiem celtniekiem bija operatora brālis, un viņiem abiem bija radusies spontāna, degoša ideja radīt aizraujošu televīzijas reportāžu par šo slēgto un noslēpumaino vietu.
Runājot par sava sūri grūtā darba finansiālo pusi, Mārtiņš Vērdiņš palika stingrs un diskrēts, norādot, ka konkrētus skaitļus un algas ciparus nekad publiski nesauks. Viņš tikai tieši un skarbi noteica, ka apsardzes darbs nebūt nav nekāda zelta bedre, taču tas viennozīmīgi ir daudz labāk nekā pilnīgs nekas. Viņš bija pārliecināts, ka kamēr vien cilvēkam ir fizisks spēks, krampis, varēšana un iespēja, ir obligāti jāturpina strādāt. Aktieris vaļsirdīgi atzina, ka, apvienojot apsardzes algu ar valsts piešķirto pensiju, izdzīvot Latvijā ir krietni vieglāk un drošāk. Taču šai finansiālajai medaļai bija arī sava ļoti smaga un tumša puse — apsardze nozīmēja negulētas naktis un smagu diennakts darbu. Vērdiņš strādāja divas pilnas diennaktis katrā nedēļā. Pēc šādām dežūrām, pārnākot mājās tieši televīzijas Panorāmas raidījuma laikā, viņš jutās tik neizsakāmi, nāvīgi noguris un iztukšots, ka vienīgā kvēlā vēlēšanās bija vienkārši iekurt siltu kamīnu, iekrist dziļā klubkrēslā un ļauties klusumam.
Taču pat pēc šīm smagajām darba stundām viņa mākslinieka dvēsele turpināja dzīvot. Viņš aktīvi uzstājās ar savu īpašo monoizrādi Literārais kabarē, kurā ar skatītājiem dāsni dalījās trāpīgos aforismos, dzīves gudrībās un aizraujošās, sulīgās epizodēs par aktieru raibo dzīvi aizkulisēs. Viņam prātā bija vēl tik daudz radošu ieceru, jaunu projektu un izstāžu, kuras viņš plānoja realizēt un parādīt pasaulei, atstājot aiz sevis neizdzēšamas kultūras pēdas un savus pašrocīgi zīmētos, unikālos portretus.
