Latvijas teātra un kino dzīvā leģenda Mirdza Martinsone ir gatva runāt bez izskaistinājumiem, atklājot savas krāšņās un reizē smagās profesijas aizkulises, kas parastam skatītājam paliek apslēptas aiz skatuves priekškara. Viņa neslēpj, ka vizuālais tēls vienmēr ir bijis cieši saistīts ar to, vai viņai ir reāls darbs. Ja aktrisei ir ko darīt uz skatuves vai kameras priekšā, viņa vienkārši izskatās labi, taču šis spožums prasa milzīgu upurēšanos. Viss sākās tālajā 1973. gada janvārī, kad skatītāji viņu pirmo reizi ieraudzīja uz skatuves Šarlotes lomā slavenajā Tenesija Viljamsa lugā Leguānas naktis. Toreiz zālē sēdošie un sabiedrība teju vienbalsīgi jūsmoja par to, cik bezgala glīta meitene ir parādījusies teātra pasaulē. Tomēr tikai pati Mirdza Martinsone zina, cik nežēlīgi daudz pūļu un melna darba tika ieguldīts, lai režisori beidzot pamanītu un saskatītu viņā nevis vienkārši kārtējo smuko sejiņu vai bārbiju, bet gan patiesi dziļu, dramatisku aktrisi ar milzīgu potenciālu.
Šis ceļš nebija viegls, un arī pašas ģimene sākotnēji neatbalstīja šo izvēli. Viņas tēvs bija kategoriski pret to, ka meita savu dzīvi saista ar teātra mākslu, sakot, ka tas ir smags, netīrs, sviedrains un putekļains darbs. Tikai tajā brīdī, kad sākās milzīga sabiedrības uzmanība un lomas sekoja viena pēc otras, vecāki beidzot spēja pieņemt viņas dzīves izvēli. Pirms tam aktrisei bija nopietna interese par ķīmiju, un Tautas kinoaktieru studijā viņa nonāca pilnīgi nejauši. Interesanti, ka viņas lielo talantu un pareizo dzīves ceļu jau skolas gados palīdzēja saskatīt kāds neparasts notikums. Viņas vidusskolas matemātikas skolotājs Verners Straupe, kurš slepus pašmācības ceļā bija apguvis astroloģiju, izskaitļoja viņai horoskopu. Padomju režīma laikā šādas nodarbes bija stingri nelegālas, un vēlāk šo skolotāju pat atlaida no darba skolā. Kad jaunā Mirdza bija stingri nolēmusi stāties Politehniskajā institūtā un ieradās uz matemātikas konsultāciju, skolotājs viņai tieši pateica, ka ir jādodas pavisam citā virzienā, jo zvaigznes rāda ko citu.
Aktrise atzīst, ka savā karjerā ir pieņēmusi visu, kā tas nāk, un vienkārši darījusi to, ko lika režisori. Aktiera profesija ir absolūti atkarīga – tevi vai nu redz tajā tēlā, vai neredz, un milzīga loma ir tieši komunikācijai. Martinsone atklāti norāda, ka vīriešiem aktieriem šajā vidē vienmēr ir bijis daudz vieglāk, jo viņi ar režisoriem spēj runāt pavisam citā valodā un atrast kopīgu mēli. Pati aktrise bijusi pārāk kautrīga, lai ietu teātra vadības kabinetos, kaut ko sev pieprasītu vai iesaistītos klačās un intrigās aizmugurē.
Viņas privātā dzīve vienmēr ir izraisījusi apkārtējo interesi un baumas. Kad Mirdza Martinsone dzīvoja Imantā, mazā, mājīgā namiņā netālu no Jūrmalas gatves, visa apkaime nepārtraukti runāja un baumoja, ka tur mīt slavenā aktrise kopā ar savu vīru. Tajā vietā tika pavadīti desmit skaisti gadi, tur piedzima viņas dēls un valdīja īsta lauku idille pašā pilsētas sirdī. Mājas pagalmā atradās dīķītis, un tur regulāri viesojās neskaitāmi ciemiņi, tostarp viesi no ārzemēm, par ko vienmēr sirsnīgi priecājās aktrises māte.
Šobrīd, kad dzīvē nepieciešams kāds padoms vai atbalsts, Mirdza Martinsone visvairāk uzticas saviem bērniem, kuri pasaka priekšā pareizo rīcību. Viņas meita Madara ir nopietni pievērsusies ezoterikai, aizraujas ar astroloģiju un taroloģiju. Savukārt dēls pēc profesijas ir vīriešu frizieris jeb bārbers, kurš šobrīd ir iestājies Zemessardzē un ar to ļoti nopietni aizrāvies. Aktrise neslēpj milzīgu lepnumu par savu dēlu un stāsta, ka militārajā formā viņš izskatās patiešām lieliski.
Mirdza Martinsone apzināti norobežojas no mūsdienu tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem, uzsverot, ka viņai nav nekādas vēlmes sevi izrādīt tajā nedzīvajā ierīcē un ļaut svešiniekiem sevi publiski izķidāt. Savas dzīves laikā viņa ir pietiekami daudz aprunāta un skausta, tāpēc lieka uzmanība viņai vairs nav vajadzīga. Uz jautājumu, vai lielā mīlestība jau nav pilnībā izdzīvota un izjusta uz skatuves vai kino kameru priekšā, padarot ikdienišķās jūtas mazsvarīgas, aktrise aizdomājas. Viņa neslēpj, ka viņai nebūtu nekas iebilstams pret skaistiem uzmanības apliecinājumiem no pretējā dzimuma, taču tam noteikti vajadzētu būt reālam cilvēkam, nevis kādam anonīmam svešiniekam internetā. Viņa ir pārliecināta, ka īstam vīrietim dzīvē vienmēr jāsper pirmais solis.
Arī viņas kādreizējais skatuves partneris Hermanis vairs nav tāds kā toreiz, kad viņi kopā spēlēja kaislīgas ainas. Aktrise atklāj kādu intīmu profesijas noslēpumu – savstarpējā ķīmija un jūtas dabiski rodas teju ar katru partneri, ar kuru kopā uz skatuves ir jāatveido mīla un kaisle. Mīlēt un skūpstīties pēc scenārija – tas ir mans tiešais darbs un profesija, uzsver Martinsone. Tieši tāpēc no darba brīvajā laikā viņai gribas nodarboties ar kaut ko pilnīgi pretēju. Makšķerēšana gan neesot viņas aicinājums, tāpēc aktrise brīvajos brīžos labāk izvēlas lasīt labu grāmatu, adīt, tamborēt vai vienkārši pabūt klusumā un padomāt.
Viņas ikdienas domas un ilgas šobrīd ir ļoti piezemētas, cilvēcīgas un patiesas. Viņa domā par to, lai mājās beidzot būtu normāls ūdens spiediens un varētu kārtīgi ieiet siltā vannā, un lai viņas bērniem dzīvē viss izdotos veiksmīgi. Aktrises lielais sapnis ir vēlreiz aizbraukt uz Latgali, lai mierīgi un kārtīgi apskatītu tās skaistās vietas un zilos ezerus, gluži kā tālajā bērnībā. Viņas dzimtajās mājās joprojām saimnieko mātes pusbrālis, taču tās tagad ir pilnībā modernizētas un vairs neatbilst tam vecajam, autentiskajam lauku māju tēlam, kas aktrisei tik ļoti sildīja sirdi. Viņa savā dzīvē ilgojas pēc īstuma, pēc parasta lauku rūgušpiena, lauku speķīša ar īstu rupjmaizi. Un, protams, māksliniece joprojām klusi sapņo par vēl vienu patiešām kārtīgu, lielu lomu kino un tikpat spēcīgu lomu teātrī, kas ļautu viņai atkal mirdzēt.
