Leģendārā ekrāna un teātra dīva Mirdza Martinsone, kuras vārds desmitgadēm ilgi licis straujāk pukstēt tūkstošu skatītāju sirdīm, nākusi klajā ar neticami atklātām un emocionālām pārdomām par savu dzīvi, karjeru un sabiedrības radītajiem netaisnīgajiem stereotipiem. Aktrise, kura kļuva par absolūtu skaistuma un bīstama valdzinājuma simbolu pēc kulta filmas Mirāža, neslēpj, ka viņas neapstrīdamā pievilcība dzīvē bieži vien izrādījusies smaga nasta un iemesls sāpīgam klusumam no apkārtējo puses.
Mirdza Martinsone atklāti atzīst, ka savas karjeras laikā regulāri saskārusies ar aizspriedumainu attieksmi un destruktīvu domāšanu no malas. Sabiedrībā un profesionālajā vidē valdījis nežēlīgs uzskats – ja sieviete ir apveltīta ar satriecošu ārieni, tātad viņa ir muļķe, kurai nav un nevar būt nekāda īsta talanta, bet vienīgi kails seksapīls. Šie netaisnie spriedumi un apkārtējo skaudība ilgu laiku pavadījuši aktrises ikdienu, radot ap viņu vientulības un neizpratnes mūri.
Kamēr pašmāju kritiķi bieži vien izvēlējušies demonstratīvu klusēšanu un atteikušies publiski novērtēt aktrises patieso profesionālo varēšanu, pavisam citu attieksmi Mirdza Martinsone izjutusi ārpus Latvijas robežām. Visus labākos un profesionāli augstākos vārdus par savu tēlojumu viņa ir dzirdējusi tieši no ārzemju kinorežisoriem – kanādiešiem un zviedriem, kuru veidotajās izrādēs un projektos viņai bijusi iespēja mirdzēt un pierādīt, ka viņas talants sniedzas daudz tālāk par skaistu seju un nevainojamu augumu.
Skatoties pagātnē uz savas karjeras pirmsākumiem, aktrise atceras zīmīgo debiju uz Dailes teātra skatuves, kas norisinājās tālajā 1973. gada 9. janvārī. Toreiz viņa skatītājus un kolēģus pārsteidza Šarlotes lomā leģendārajā izrādē Leguānas naktis. Tas bija viņas diplomdarbs, kas uzreiz uzlika milzīgu atbildību un uzstādīja nepieredzēti augstus mākslinieciskos standartus turpmākajam ceļam teātra pasaulē. Tomēr plašāka sabiedrība viņu visspilgtāk asociē tieši ar kino kameru un bīstamo, valdzinošo tēlu, ko radīja režisora Aloiza Brenča filmas. Pats Brenčs savulaik precīzi un asi raksturoja aktrises būtību, norādot, ka Martinsonei nepiemīt infantils latviskums, jo viņas raksturā un izskatā jūtams spēcīgs, ugunīgs latgaliskais gēns no mātes puses.
Neskatoties uz to, ka viņas izskats vienmēr ticis maksimāli ekspluatēts un izcelts, pati māksliniece nekad nav tīksminājusies ar sevi spogulī. Viņa atklāj, ka jaunībā pat izjutusi kompleksus, uzskatot sevi par pārāk garu un satraucoties par saviem puiciski platajiem pleciem. Šo vizuālo tipu viņa mantojusi no sava gaišā un izskatīgā tēva, lai gan arī māte bijusi neizsakāmi skaista, melnīgsnēja sieviete. Šī iekšējā pretruna un pašironija joprojām palīdz aktrisei saglabāt neticamu dzīvīgumu un asumu, neļaujot sevi ievietot tikai akadēmiskā un neaizskaramā skatuves leģendas rāmī.
Šobrīd, kad ikdiena kļuvusi mierīgāka, Mirdza Martinsone izvēlas dzīvot saskaņā ar sevi, nekur nesteidzoties un neko nespiežot ar varu. Viņas rīti sākas mierīgi – duša, kafija, vieglas brokastis un skropstu iekrāsošana pirms mēģinājumiem, kas Dailes teātrī parasti sākas ap desmitiem vai vienpadsmitiem. Tomēr viņas sirdī mīt arī neslēptas skumjas un bažas par mūsdienu kultūras un mediju telpu, kurā pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas cilvēki burtiski pazūd no ekrāniem un kadra. Aktrise ar sarūgtinājumu vēro moderno teātra vidi, kurā jaunie aktieri nereti saplūst vienveidīgā, grūti atšķiramā masā, zaudējot to unikālo skolu un disciplīnu, ko savulaik viņai un viņas paaudzei iemācīja stingrās skolotājas un režisores Felicita Ertnere un Ērika Ferda. Tagad, kad laika lasīšanai un pārdomām ir vairāk, Mirdza Martinsone apzināti cenšas nevairot sliktas domas, bet gan koncentrēties uz labo, paliekot uzticīga izcilā režisora Ingmara Bergmana atziņai, ka pagātne ir labākais draugs, bet nākotne joprojām paliek pilnībā nezināma.
