Karstajā jūlija pirmajā dienā Latvijas šovbiznesa aizkulisēs uzvirmoja patiesi karstas un nevaldāmas emocijas. Pazīstamais un pieredzējušais producents Viktors Runtulis un viņa izredzētā, šarmantā stila meistare Lolita Graudiņa, beidzot ir spēruši šo liktenīgo un tik ļoti gaidīto soli, oficiāli iestūrējot laulības ostā. Šie mīlestības svētki, kas norisinājās pašā vasaras plaukumā, pulcēja pašus tuvākos ģimenes locekļus un uzticamākos draugus, lai liecinātu par brīdi, kad divas dvēseles solās būt kopā uz mūžu. Svinību zālē un viesu sirdīs valdīja neaprakstāms aizkustinājums, acīs mirdzēja prieka asaras, telpu piepildīja izmeklētas melodijas un apkārt virmoja pavisam īpaša maģija. Tomēr vislielāko pārsteigumu un neviltotu apbrīnu viesu vidū izraisīja kādas īpašas dāmas ierašanās. Svētku viesu rindās lepni un ar smaidu sejā sēdēja Viktora bijusī sieva Sanita. Šis fakts daudziem varētu likt izbrīnā pacelt uzacis, taču šajā savienībā viss ir citādāk – šis pāris jau gadiem ilgi ir spējis saglabāt apbrīnojami viedas, dziļi cienīpilnas un sirsnīgas savstarpējās attiecības, kurās nav vietas pagātnes rēgiem vai greizsirdībai.
Visa kāzu diena aizritēja neticami vieglā, gaišā un pilnībā nepiespiestā atmosfērā, kurā katrs elpas vilciens bija piesātināts ar mīlestību. Par romantisko un svinīgo muzikālo noformējumu rūpējās talantīgi mākslinieki, un starp viņiem ar savu priekšnesumu visus klātesošos priecēja arī leģendārais mūziķis Laimis Rācenājs, kura balss radīja neatkārtojamu fonu šim dzīves svarīgākajam mirklim. Pati burvīgā līgava Lolita savā lielajā dienā izvēlējās absolūtu eleganci, atsakoties no jebkādas liekas greznības un kliedzoša spožuma. Viņa staroja vienkāršā, bet neizsakāmi gaumīgā kāzu kleitā, kas izcēla viņas dabisko skaistumu. Līgavas pušķis un smalkais vainadziņš, kas rotāja viņas matus, bija meistarīgi radīti no gaisīgām, baltām plīvurpuķēm, radot tēlu, kas līdzinājās meža nimfai.
Šis aizkustinošais laulības rituāls ir kļuvis par brīnišķīgu un likumsakarīgu turpinājumu mīlas stāstam, kura pirmās nodaļas patiesībā tika uzrakstītas pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Viktors un Lolita viens otru pazina jau kopš jaunības dienām, pastāvīgi krustojot ceļus kopīgu draugu lokā, apmeklējot vienus un tos pašus saviesīgos pasākumus un pat strādājot plecu pie pleca dažādos projektos. Tomēr, kā pirms laika atklāti un ar nelielu nostalģiju sirdī atzina viņi paši, šo garo gadu garumā viņi viens otru tā pa īstam nemaz nepamanīja. Viņi skatījās, bet neredzēja to, kas atradās tieši acu priekšā.
Zinām viens otru jau ļoti sen, bet ieraudzījām tikai nesen – tā pirms diviem gadiem, atverot savas sirds durvis sarunā ar žurnālu Ieva, emocionāli noteica Lolita. Arī pats Viktors toreiz neslēpa savu neviltoto izbrīnu par likteņa spēlēm, nespējot noticēt savam agrākajam aklumam un klusi piebilstot, ka tagad, skatoties vecās fotogrāfijas, viņš vienkārši nespējot saprast, kā tik daudzus gadus varējis staigāt viņai garām un nepamanīt šo sievieti. Liktenīgais un visu dzīvi apgriezošais pavērsiens notika pavisam parastā, ikdienišķā un formālā darba tikšanās reizē. Viktors bija uzaicinājis Lolitu uz sarunu, lai tīri profesionāli pārrunātu jaunākās kabarē izrādes nianses un tērpu detaļas, taču šī saruna jau no pirmajām sekundēm nepakļāvās nekādiem plāniem un ievirzījās pavisam citā gultnē. Mēs satikāmies, viņš man apsēdās tieši pretī, un kaut kādā mistiskā veidā mūsu skatieni vienkārši sastapās un vairs nespēja atbrīvoties. Kaut kas neizskaidrojams un spēcīgs notika tieši tajā konkrētajā brīdī. Pēc tam viss attīstījās strauji – sekoja otrais randiņš, trešais, ceturtais, un katra tikšanās nesa sev līdzi neaprakstāmu viegluma un lidojuma sajūtu, atminējās Lolita.
Arī pieredzējušais producents Viktors neslēpa, ka visi plānotie darba jautājumi un biznesa projekti tajā dienā zibsnīgi palika otrajā plānā un zaudēja jebkādu nozīmi. Viņš ar smaidu atzina, ka viņam šī lietišķā tikšanās faktiski beidzās jau kādā divdesmit piektajā sekundē pēc tam, kad viņš ieskatījās viņas acīs. Pēc trīsdesmit gadiem viņš beidzot esot pa īstam ieraudzījis to Lolitu, kura viņam bija lemta. Abi mīlnieki savos izteikumos vienmēr ir stingri uzsvēruši, ka viņu romantiskās attiecības uzplauka brīdī, kad abi jau bija pilnīgi brīvi un noslēguši savas pagātnes attiecību nodaļas. Kamēr cilvēka sirds ir aizņemta ar citām domām un jūtām, ir pilnīgi normāli neredzēt un nepamanīt citus apkārtējos, toreiz filosofiski sprieda Lolita.
Taču pati skaistākā un apbrīnojamākā šķautne viņu kopīgajā stāstā allaž ir bijusi tā, ka tajā nav pat vismazākās vietas aizvainojumiem, seniem pāridarījumiem vai indīgam rūgtumam. Viktora bijusī sieva Sanita svinību dienā bija līdzās jaunajam pārim, sēžot starp viesiem un no sirds priecājoties par viņu laimi, un šis skats nevienā no klātesošajiem neizsauca ne mazāko pārsteigumu vai neērtības sajūtu. Jau pirms diviem gadiem Lolita atklāti deklarēja, ka viņai nav absolūti nekādu pretenziju vai aizspriedumu pret Sanitu, jo viņa skaidri jūt un redz, ka bijusī sieva no visas sirds vēl viņiem abiem tikai pašu labāko un skaistāko. Arī Viktors, runājot par savu bijušo dzīvesbiedri, nekad nav taupījis atzinīgus vārdus, uzsverot, ka viņi ar Sanitu vienmēr ir dziļi respektējuši viens otra izvēles un spējuši saglabāt lieliskas attiecības ar cilvēkiem, kas atrodas viņiem blakus.
Toreiz, sniedzot atklāto interviju žurnālam Ieva, Lolita, ar milzīgu maigumu raugoties Viktorā, izteica vārdus, kas tieši šodien, laulības gredzenu mirdzumā, skan vēl zīmīgāk un simboliskāk. Viņa atzina, ka viņai šķiet – viņa beidzot ir satikusi savu īsto un vienīgo cilvēku uz šīs pasaules. Viņa izteica klusu cerību, ka viņi kopā spēs novecot, roku rokā ejot cauri dzīvei. Lolita uzsvēra, ka blakus Viktoram jūtas pilnīgā drošībā un nepārejošā, milzīgā mīlestībā, kas viņu dara neizsakāmi laimīgu. Viņa joprojām ik dienas pasakās tam vienam, liktenīgajam mirklim, kad Viktors viņu beidzot pa īstam ieraudzīja starp tūkstošiem citu.
Kad toreiz žurnālisti Viktoram uzdeva tiešu jautājumu par iespējamām kāzām un oficiālu laulību, producents neslēpa savu skeptisko nostāju, atzīstot, ka pašam laulības fakts uz papīra un zīmogs pasē dzīvē neko daudz nenozīmējot. Tomēr viņš jau toreiz viedi piebilda, ka viņam nav nekādu problēmu par to runāt un, iespējams, kādu dienu to pat izdarīt, ja vien viņiem abiem tādēļ dzīvē būs labāk un tas sniegs kādu pievienoto vērtību. Savukārt Lolita tajā pašā laikā neslēpa savu sievišķīgo vēlmi, atklājot, ka viņai līdz šim nav bijis nekādas precēšanās pieredzes, un varbūt tieši tāpēc kādreiz dzīvē šis solis ir jāsper, jo sievietei tas tomēr ir emocionāli ļoti svarīgi un nozīmīgi.
Ir pagājuši tieši divi gari gadi, un dzīve ir pierādījusi – šis agrāk izteiktais varbūt šodien ir pārvērties par skaistu, skanīgu un neapstrīdamu jā vārdu. Viņi abi viens otram to apliecināja ne tikai klusos čukstos un skaistos solījumos, bet arī, mirdzot kāzu gredzeniem, vēlreiz visai pasaulei un pašiem sev pierādot to, ka īstā, lielā satikšanās un liktenīgais savienojums reizēm notiek tikai tad, kad ir pienācis tam ideālais un precīzi izskaitļotais laiks.
