Latvijas Olimpiešu sociālais fonds jau izsenis ir bijis kas vairāk nekā vienkārši struktūra vai ierēdņu kabinets, kurā tiek pārdalīti valsts līdzekļi. Dažādos laikos un politiskajos gaiteņos šī organizācija ir kalpojusi krasi atšķirīgiem mērķiem, pielāgojoties situācijai valstī, taču viens uzdevums allaž ir palicis nemainīgs un svēts – sniegt tik ļoti nepieciešamo finansiālo atbalstu tiem cilvēkiem, kuri savulaik atdevuši savu jaunību, veselību un spēkus, lai nestu Latvijas vārdu pasaulē. Tomēr tautā šo organizāciju nekad nesauca oficiālajā, sausajā vārdā. Tas vienmēr un visur tika dēvēts par Uļas fondu. Un šis aizkustinošais nosaukums neradās vienkārši tāpat vai formāla iemesla dēļ, ka leģendārā, nepārspējamā basketboliste Uļjana Semjonova bija tā pirmā vadītāja un vēlākā goda prezidente. Uļa šajā darbā ielika visu savu milzīgo sirdi un dvēseli. Viņa nebija vienkārši vadītāja, kura paraksta dokumentus. Viņa personīgi organizēja neaizmirstamus un sirsnīgus sporta veterānu pasākumus, kur sirmie čempioni atkal varēja justies vajadzīgi, viņa pati personīgi apciemoja slimos un pamestos bijušos sportistus viņu mājās, sniedzot tiem patiesi nenovērtējamu, reālu palīdzību un cilvēcisku siltumu brīžos, kad pasaule par viņiem jau bija aizmirsusi. Taču laiks ir nežēlīgs. Kopš brīža, kad pati lieliskā Uļa smagas slimības dēļ nonāca uz slimības gultas un pēc tam pēc ilgas cīņas devās aizsaulē, fondam ir neatgriezeniski pazudusi tā pati svarīgākā daļa – tā dzīvā, pukstošā dvēsele, un palicis vien auksts birokrātisks mehānisms.
Saskaņā ar stingrajiem un nepielūdzamajiem noteikumiem, padomju laika medaļniekiem, izcilajiem treneriem un toreizējiem sporta funkcionāriem ikmēneša pabalsti tiek sākti maksāt tikai tad, kad tiek sasniegts cienījamais 60 gadu vecums. Tieši pirms diviem gadiem, svinot savu apaļo 60. dzimšanas dienu, pie šī valsts garantētā pabalsta saņemšanas beidzot tika arī Igors Miglinieks – cilvēks, kura vārds savulaik izsauca plašas diskusijas, jo viņš savulaik izvēlējās atteikties no spēlēšanas Latvijas nacionālajā basketbola izlasē. Sabiedrībā viedokļi mēdz būt tik dažādi, un kādam, skatoties no malas, noteikti šķitīs neizsakāmi dīvaini un pat mulsinoši starp visiem pašreizējiem 161 LOSF pabalsta saņēmējiem ieraudzīt tādus uzvārdus, kas joprojām aktīvi darbojas un pelna lielu naudu. Piemēram, tur atrodams Martins Dukurs, kurš pašlaik ne tikai veiksmīgi strādā par treneri Lielbritānijas skeletona izlasē, bet arī enerģiski vada savu privāto uzņēmumu. Turpat sarakstā gozējas arī Juris Šics, kurš šobrīd ieņem ietekmīgo Latvijas Olimpiskās komitejas Sporta mārketinga programmu vadītāja amatu. Tomēr likuma burts un kritēriji visiem ir pilnīgi vienādi, un tie absolūti neparedz nekādu moralizēšanu vai bijušā atlēta reālo panākumu un milzīgo ienākumu mērīšanu pēc tam, kad lielā sporta karjera jau ir noslēgusies. Interesanti, ka līdz šim neviens no turīgajiem pabalsta saņēmējiem nav veicis tādu cēlu žestu kā saņemtās naudas ziedošana atpakaļ fonda vajadzībām, lai palīdzētu tiem, kam klājas pavisam smagi – šāds solis fonda vēsturē līdz šim neesot pieredzēts ne reizi.
Šis gads ir nesis jaunas izmaiņas, jo tagad – tieši divpadsmit gadus pēc vēsturiskajām Soču olimpiskajām spēlēm – pabalstu saņēmēju skaits saskaņā ar oficiālo nolikumu ir pieaudzis par vēl deviņiem cilvēkiem, kuri sasnieguši attiecīgo statusu. Ļoti zīmīgi, ka tādiem izciliem vīriem kā Oskaram Melbārdim un Jānim Strengam šo ikmēneša naudu nāksies pacietīgi gaidīt vēl veselus četrus gadus, jo viņi saņēma brangas valsts prēmijas arī par izcīnītajām bronzas medaļām tālajā 2018. gadā Phjončhanā, kas pagarina gaidīšanas laiku. Savukārt vēl pēc septiņiem gadiem šim stipendiātu pulkam vienā mirklī pievienosies uzreiz četri Tokijas olimpisko spēļu čempioni 3×3 basketbolā, kas nozīmē, ka valsts pabalstu izmaksas fondam strauji pieaugs uzreiz par iespaidīgiem 3600 eiro mēnesī. Šī skarbā finanšu dinamika liek fonda vadībai runāt pavisam atklāti un pat ciniski. Tik daudz līdzekļu no savas puses mēs vienkārši nespēsim ieekonomēt, un tik daudz veterānu taču viņsaulē neaizies, lai segtu šo starpību – uz nākotnes skaitļiem ar nesaudzīgu, objektīvu un vēsu skatienu raugās pašreizējais LOSF valdes priekšsēdētājs, liekot saprast, ka priekšā gaida smagi laiki.
