Kad tautas deju pedagoģe un pazīstamā horeogrāfe Indra Filipsone kopā ar savu vīru, leģendāro aktieri Zigurdu Neimani, atskatās uz kopā pavadītajiem gadu desmitiem, kļūst skaidrs, ka viņu dzīve nekad nav bijusi garlaicīga. Šis zelta pāris savas lielās izvēles un liktenīgos dzīves pagriezienus vienmēr ir veicis ar vieglumu, gandrīz vai kā pa jokam, un jautrības viņu ikdienā patiešām nekad nav trūcis. Tomēr, runājot par pašu sākumu, viņu atmiņas joprojām krasi atšķiras, radot mīļu un reizē dramatisku strīdu par to, kā tad īsti sākās šis pusgadsimtu ilgais mīlasstāsts.
Savu zelta kāzu piecdesmit gadu jubileju Indra un Zigurds ar vērienu nosvinēja pirms gada, un jau pavisam drīz, 31. jūlijā, viņi atzīmēs savu 51. laulības gadadienu. Tā diena pirms gada abiem palikusi atmiņā ar īpaši spilgtām emocijām, lai gan svinību scenārijs bija pilnīgs pārsteigums. Indra ar neslēptu prieku un mīlestību atceras, ka visu šo krāšņo jubilejas programmu viņiem noorganizēja pašu meitas, uzaicinot tikai pašus tuvākos — ģimeni un Indras māsu. Lielā diena sākās ar romantisku braucienu uz Saulkrastiem, kur visi kopā apskatīja mākslinieces Ramonas Pēkšēnas izstādi. Pēc tam ceļš veda uz slaveno Minhauzena muzeju, kur jubilāriem bija iespēja pārģērbties krāšņos tā laika vēsturiskajos tērpos, radot neaizmirstamas, jautras un krāsainas fotogrāfijas. Svētku pusdienas tika ieturētas Pernigeles krodziņā, kur valdīja mājīga un sirsnīga atmosfēra. Tomēr ar to dienas pārsteigumi nebeidzās. Vakarā meitas abus vecākus aizveda uz Jūrmalu, uz Dzintaru koncertzāli, lai baudītu koncertu Brodvejas ritmi.
Vakara kulminācija izvērtās neticami emocionāla un publiska. Koncertu vadīja pazīstamais aktieris Egils Melbārdis, un uz skatuves darbojās arī viņa dēls Gustavs. Vienā brīdī Egils no skatuves skaļi paziņoja visai zālei, ka skatītāju rindās sēž viņa cienījamais teātra kolēģis Zigurds Neimanis kopā ar sievu Indru un ka tieši šajā dienā viņi svin savu neticamo 50 gadu kāzu jubileju. Kad Egils no skatuves aicināja visus aplaudēt, Indra un Zigurds cēlās kājās un klanījās ovāciju pavadībā. Tas bija pilnīgi negaidīti un tik bezgala sirsnīgi, ka aizkustināja abus līdz sirds dziļumiem.
Kamēr par šo konkrēto jubilejas dienu abu versijas pilnībā sakrīt, daudzos citos dzīves gadījumos un atmiņu stāstos viņiem katram ir sava, pilnīgi atšķirīga patiesība. Indra atklāti un ar smaidu stāsta, ka ikreiz, kad viņa lasa Zigurda intervijas presē, kurās pati nav bijusi klāt, viņa redz, ka vīrs tur ir sastāstījis īstas dieva zīmes. Viņu stāsti par iepazīšanos ir kā no divām dažādām pasaulēm. Indra uzskata, ka viņai atmiņā spilgtāk palikuši paši pirmie, patiesie notikumi, kamēr Zigurds tiem vienkārši viegli pārejot pāri un labāk atceroties to, kas risinājies jau gadu vēlāk, kad abi bija satuvinājušies. Zigurds uz to tikai ķircinoši attrauc, vaicājot, vai tiešām viņš atceroties tikai tos brīžus, kad abi jau bijuši precējušies.
Indra neatkāpjas un precizē faktus. Viņa atgādina, ka Zigurds kā viņu pirmās tikšanās reizi vienmēr min slaveno epizodi pie trauku veikala Tērbatas ielā, kad viņš apsolīja tos skaistos traukus viņai nopirkt tad, kad viņi būs precējušies. Taču Indra uzsver, ka tas notika ilgi pēc tam, kad viņi jau bija pazīstami. Īstā un pati pirmā iepazīšanās esot bijusi pavisam citā vietā — pie kinoteātra Daile kasēm. Indra toreiz bija ienisusi blakus esošajā gleznu ierāmēšanas darbnīcā Brektes gleznu, ko kāds viņai bija uzdāvinājis, un pēc tam vienkārši iegājusi kinoteātrī, lai nopirktu biļetes uz seansu. Tieši pie kases viņai pēkšņi pienācis klāt Zigurds un droši noteicis: “Labdien!” Indra, būdama lepna meitene, atbildējusi: “Labdien! Bet mēs neesam pazīstami.” Uz ko jaunais aktieris nekaunīgi un šarmanti atteicis: “Tāpēc jau es sveicinos, lai iepazītos!” Tā, pēc Indras teiktā, bija viņu pati pirmā sastapšanās klātienē.
Zigurdam gan ir savs skaidrojums šai situācijai. Viņš jau pirms tam Indru bija pamanījis kādā kopīgā draugu kompānijā un viņa uzreiz bija iekritusi acīs. Noskaidrojis, ka skaistā meitene dejo populārajā ansamblī Daile, viņš mērķtiecīgi aizgājis uz koncertu, lai vienkārši paskatītos uz viņu uz skatuves. Tajā laikā viņi abi apgrozījās vienās un tajās pašās Rīgas leģendārajā bohemas vietās — viņi regulāri apmeklēja tādus populārus krogus kā Putnu dārzs, Kaza un Skapis. Indra nenoliedz, ka redzējusi Zigurdu tur sēžam. Neimanis toreiz spēlēja toreizējā Drāmas teātrī un jau bija diezgan pazīstams un pamanāms aktieris, kurš piesaistīja daudzu sieviešu skatienus.
Zigurds pats sevi tajā laikā raksturo kā spilgtu personību ar gariem matiem un košu prievīti ap galvu. Tas bija īsts hipiju laiks, un jaunais aktieris aktīvi sekoja šim dumpīgajam modes virzienam, valkājot bikses ar platiem galiem un puķainus kreklus. Tieši šī ekscentriskā un padomju varai nepieņemamā izskata dēļ Zigurds divas reizes tika aizturēts un aizvests tieši uz čeku. Pirmajā reizē viņi, vesels jauniešu bariņš, vienkārši sēdēja uz trepēm pie Anglikāņu baznīcas, kad pēkšņi piebrauca milicijas mašīna jeb tā sauktā berta un visus savāca. Viņus aizveda, pierakstīja personas datus, taču toreiz ātri palaida vaļā.
Otrā reize čekā izvērtās daudz dramatiskāka un bīstamāka. Kad aktieri savāca kārtējo reizi, čeki mēģināja viņu iebiedēt, paziņojot, ka šoreiz viņam nāksies kādu diennakti pasēdēt ieslodzījumā. Zigurds nesabijās un uzreiz paziņoja, ka viņam tūlīt jābūt darbā teātrī. Viņš stingri noteica, ka gadījumā, ja viņš neieradīsies uz izrādi, kas tūlīt sāksies, un ja viņa dēļ tiks norauts pasākums, čekistiem pašiem būs milzīgas nepatikšanas, jo vajadzēs atmaksāt milzīgas naudas summas par izrādes izgāšanos. Čekas darbinieki acīmredzot uztvēra šo brīdinājumu nopietni, piezvanīja uz teātri, lai pārbaudītu, vai tāds Neimanis tur tiešām strādā un vai viņam tiešām jābūt uz skatuves. Kad teātrī informāciju apstiprināja, situācija kļuva nopietna un čekisti noskaldīja, ka viņš var iet. Tā teātris un skatuve burtiski izglāba Zigurdu no čekas pagrabiem.
