Leģendārā latviešu skatuves un kino dīva Velta Straume ir gatava pilnībā nojaukt to ilūziju pasauli, ko tik bieži mēdz zīmēt sabiedrībā. Kamēr citi cenšas iestāstīt, ka vecums ir kāds īpašs, mierpilns un brīnišķīgs dzīves posms, aktrise šiem saldajiem meliem kategoriski nepiekrīt un drosmīgi rāda realitāti, kāda tā ir īstenībā. Viņas ikdiena šobrīd nav nekāds rožu dārzs, un gadi nav atnesuši gaidīto harmoniju, bet gan likuši vēl skaudrāk un asāk apzināties, cik patiesībā nežēlīgi trausla ir katra cilvēka dzīvība.
Skatoties patiesībai acīs, Velta Straume neslēpj savas sajūtas un runā bez jebkādiem izskaistinājumiem vai mākslīgiem filtriem. Viņa atklāti nosoda sabiedrībā tik populāros apgalvojumus, ka vecumdienas ir skaistas. Viņai nekas šeit neliekas skaists. Aktrise pati atzīst, ka šādam viedoklim nekad nepiekritīs, jo viņai šajā dzīves posmā vienkārši nav forši. Ja pirms kāda laika viņa vēl mēģināja ar saviem gadiem koķetēt un uztvert to visu kā spēli, tad tagad šīs rotaļas ir beigušās un atliek vien smags darbs, mēģinot ar visu samierināties. Lielākais un smagākais trieciens ir apziņa, ka paša ķermenis sāk nodot. Ikdiena nes jaunus izaicinājumus – atmiņā pēkšņi parādās nodevīgi caurumi, redze vairs nav tikasa kā agrāk, un arī fiziskais ķermenis atsakās klausīt pavēlēm. Aptuveni pirms septiņiem gadiem viņa vēl tikai no malas noskatījās, kā lēnām sāk brukt viņas pašas būtība, bet šodien realitāte ir vēl skaudrāka – aktrise jūt, ka viņas ķermenis ir jau gandrīz pilnībā sabrucis. Vienīgais mierinājums šajā visā ir tas, ka pilnīga vientulība viņu nekad nav biedējusi un netiek uztverta kā nelaime, jo Velta vienmēr ir spējusi būt maksimāli pašpietiekama.
Šajā skaudrajā dzīves nogrieznī aktrise bieži atgriežas atmiņās par savu krāšņo un panākumiem bagāto skatuves mūžu, kas ilga vairāk nekā pusgadsimtu. Tā bija pavisam cita dzīve, kurā valdīja kaislības un nevaldāma enerģija. Velta pati ar smaidu atceras, ka jaunības dienās viņai piemita milzīgs seksapīls un īsta, mežonīga trakulība. Slavenais režisors Oļģerts Kroders šo viņas dabas doto uguntiņu uzreiz pamanīja un lieliski prata izmantot uz teātra skatuves skatītāju hercībām, pat solot likt viņai spēlēt ar savu dibenu. Tam sekoja radošais pagrieziena punkts un neaizmirstama sadarbība ar Māru Ķimeli, kas pacēla karjeru jaunā līmenī. Drīz vien viņas neparasto harizmu pamanīja arī kinorežisors Rolands Kalniņš, kurš bez jebkādām iepriekšējām provēm uzaicināja viņu filmēties kulta filmā Ceplis. Un kur nu vēl viņas spilgtā parādīšanās televīzijas ekrānos Roberta mammas lomā skatītāju tik iemīļotajā seriālā Viņas melo labāk.
Tomēr šodien, kad spožās prožektoru gaismas ir nodzisušas, visi šie vēsturiskie profesionālie panākumi un slava Veltai Straumei vairs nešķiet paši galvenie pasaulē. Visas viņas domas un sirds šobrīd pieder viņas jaunākajam brālim – aktierim Jurim Straumem. Viņu savstarpējā saikne bija unikāla un neaprakstāmi cieša jau kopš agras bērnības, tāpēc brāļa smagā saslimšana ar vēzi kļuva par aktrises dzīves lielāko un briesmīgāko pārbaudījumu. Velta līdz pēdējam sirdspukstam cerēja uz brīnumainu izveseļošanos, taču situāciju vēl smagāku padarīja nežēlīgie pandēmijas laika ierobežojumi, kas liedza būt brālim blakus tik daudz, cik viņa patiesībā vēlējās un cik tas bija nepieciešams. Tagad, kad jau strauji tuvojas piektā gadadiena kopš Jura aiziešanas mūžībā, aktrise tikai pamazām sāk mācīties pieņemt šo briesmīgo likteņa triecienu, lai gan sirdi plosošās sāpes viņas krūtīs nekur nav pazudušas un turpina dedzināt katru dienu.
