Mūsu izcilais un neapšaubāmi šarmantais diriģents Ainārs Rubiķis nule kā nosvinējis savu 48. dzimšanas dienu, un šis dzīves pagrieziens viņam nesis ne vien jaunu gadskārtu, bet arī pamatīgu pārdomu vilni. Nav nekāds noslēpums, ka aizvadītais gads viņa personiskajā dzīvē ir izvērties neparasti smags, pilns ar smagiem pārbaudījumiem, negaidītiem sarežģījumiem un likteņa piespēlētiem izaicinājumiem, kas liktu salūzt pat visstiprākajam cilvēkam. Tomēr šis izcilais mākslinieks ir pierādījis, ka viņa gars ir nesalaužams un dzīvesprieks – neizsmeļams. Pagājušajā sestdienā viņš burtiski staroja, pilnu krūti malkojot katru dzīves sekundi, baudot apkārtējo neviltoto atzinību, skanīgu mūziku un patiesi maģisku, pacilājošu svētku atmosfēru.
Šis gads diriģentam nesis retu un īpaši gaidītu dāvanu – iespēju savā dzimšanas dienā beidzot atrasties mājās, mīļajā Latvijā. Ainārs neslēpj neviltotu prieku par šo sakritību un tūlīt steidzis izmantot katru dabas sniegto veldzi. Viņš jau paguvis nodoties savam iecienītajam rituālam – peldei jūrā. Šīs sajūtas viņam uzreiz uzvandījušas ļoti siltas un nostalģiskas bērnības atmiņas. Izrādās, agrā bērnībā viņš kopā ar savu brāli peldēšanās sezonu mēdza atklāt neticami agri – jau 9. maijā. Tieši šīs senās un rūdījuma pilnās atmiņas, visticamāk, ir galvenais iemesls, kāpēc pašreizējie jūras ūdeņi diriģentam šķiet patiešām silti, patīkami un atveldzējoši, sniedzot jaunu enerģijas lādiņu jaunam dzīves cēlienam.
Kad apkārtējā sabiedrībā sāk virmot satraukums par viņa emocionālo stāvokli un pašsajūtu pēc visiem nesenajiem pārdzīvojumiem, Ainārs uz to reaģē ar vieglu, viedu smaidu un neslēpj nelielu izbrīnu. Viņš īsti neizprot, kāpēc visi tik ļoti koncentrējas uz viņa grūtībām un nepārtraukti uzdod vienu un to pašu jautājumu par to, kā viņš šobrīd jūtas. Mākslinieks stingri, droši un pārliecinoši paziņo, ka jūtas vienkārši lieliski. Viņš mīl šo dzīvi ar katru savu šūnu un beidzot jūtas pilnībā piederīgs pats sev – pilnīgā mierā ar savu iekšējo pasauli un pieņemtajiem lēmumiem.
Pats galvenais, intīmākais un sirdi sildošākais paziņojums, kas liks atviegloti nopūsties visiem viņa talanta cienītājiem, ir par vientulības kliedēšanu. Ainārs droši un gaiši atzīst, ka vairs nejūtas vientuļš. Viņa ikdienā atkal ir atgriezušies un nostiprinājušies tie uzticamie draugi, ar kuriem kopā savulaik izēsti neskaitāmi pudi sāls un piedzīvoti visdažādākie dzīves līkloči. Viņu vidū ir talantīgais mūziķis Jānis Aišpurs, ar kuru kopā savulaik plecu pie pleca dziedāts leģendārajā jauniešu korī “Kamēr…”, kā arī Aigars Dinsbergs, kurš kļuvis par lielisku sarunu biedru un pastaigu biedru mierīgajos, pārdomu pilnajos brīžos Uzvaras parkā. Šīs patiesās, laika pārbaudītās attiecības ir kļuvušas par viņa stipro aizmuguri un miera ostu. Redzot viņu laižamies kaislīgā un enerģiskā dejā, visiem kļūst skaidrs – viņa sirds atkal pukst dzīvespriecīgā un spēcīgā ritmā, un visi tumšie mākoņi ir neatgriezeniski izklīdināti.
