Pēc leģendārā un tautā tik ļoti mīlētā dzejnieka Jāņa Petera aiziešanas mūžībā viņa mājās ir iestājies nepanesams klusums un neaprakstāms tukšums. Viņa uzticamā laulātā draudzene Baiba Petere, ar kuru kopā laulībā tika aizvadīti 55 neizmērojami skaisti, mīlestības un radoša piepildījuma pilni gadi, ir radusi spēku runāt par to, kā izdzisa izcilā mākslinieka dzīvības liesma. Viņa neslēpj, ka pēdējais dzīves posms bijis smags pārbaudījums viņiem abiem, taču mīlestība un dotie solījumi palika nesalaužami līdz pat pašam pēdējam elpas vilcienam.
Dzejnieka veselība pēdējos gados bija ievērojami sašķobījusies, un viņam nācās cīnīties ar veselu slimību buķeti. Īpaši dramatiski un smagi izvērtās pēdējie 11 viņa dzīves mēneši, kurus Jānis Peters pavadīja, vairs nespējot celties no gultas. Baiba Petere atklāj, ka šajā ilgajā un morāli smagajā posmā viņa apzināti izvēlējusies sabiedrībai un apkārtējiem teikt, ka viss ir kārtībā. Tie bija viņas pašas sauktie baltie meli, jo patiesā situācija mājās bija neiedomājami smaga, taču sievietes spēks un vēlme pasargāt vīra mieru bija stiprāka par visu. Ilgus gadus dzejnieka veselību uzraudzīja, sargāja un viņa labā darīja visu iespējamo profesors Andrejs Ērglis.
Neraugoties uz to, ka ķermenis pamazām atteicās kalpot, Jāņa Petera gars palika nepārspējams – viņš teju līdz pēdējam elpas vilcienam turpināja radīt dzeju. Kad fiziskais nespēks vairs neļāva pašam noturēt pildspalvu, viņš lūdza savu uzticamo sievu pierakstīt tās rindiņas, kas dzima viņa prātā. Pēdējais veltījums, ko dzejnieks paspēja nodiktēt, tapa pērnā gada Ziemassvētkos un tika veltīts zviedru zinātniekam Svantem Pēbo.
Baiba atceras, ka pēdējā nedēļā viņa vīru barojusi kā mazu putniņu. Viņš bieži aizmiga ar kafijas krūzi uz krūtīm, un viss izlija. Jānis aizgāja nieka divu dienu laikā, ieslīgstot vieglā un gaišā komā. Pēdējos mirkļos viņam blakus atradās ne tikai sieva, bet arī mīļotais mazdēls Aleksandrs, kurš tajā liktenīgajā brīdī klusi noteica, ka vectēvs ir vienkārši aizmidzis. Tas notika mierīgi un tieši tā, kā dzejnieks to vienmēr bija vēlējies – savās mājās. Baiba izpildīja vīra lielāko kaprīzi un solījumu, ko viņam bija devusi: ja stāvoklis kļūs pavisam kritisks, viņa vairs neraus vīru prom uz slimnīcu. Kad ieradās ārstu brigāde, mediķi apsolīja sievietei, ka reanimācijas pasākumi netiks veikti, tādējādi ļaujot viņam aiziet bez liekām ciešanām.
Šīs skaudrās un reizē tik gaišās atvadas nesaraujami saistītas ar kādu citu milzīgu traģēdiju, ko ģimene piedzīvoja pirms desmit gadiem. Tolaik 39 gadu vecumā Vīnes lidostā pēkšņi aprāvās abu vienīgā dēla Krišjāņa Petera dzīvība. Baibai toreiz bija jāatrod pārcilvēcisks spēks, lai stāvētu pāri šim likteņa triecienam un atbalstītu Jāni. Pirms aiziešanas mūžībā Jānis Peters apķēra savu sievu un teica vārdus, kas tagad liek tirpt sirdij: Nu Jānītis būs pie Krišjānīša. Māmiņa vēlāk stāstīja, ka nākamās dienas vakarā mazais puika mājās esot gauži raudājis, it kā jūtot šo garīgo satikšanos. Tagad dzejnieks atdusas Raiņa kapos blakus savam pāragri aizgājušajam dēlam, un Baiba, cenšoties pielāgoties skaudrajai ikdienai, regulāri apmeklē abu savu mūža dārgumu atdusas vietu, kur mājo viņas sirds.
