Preiļu purpura kora charizmātiskais vadītājs un iemīļotais dziedātājs Dainis Skutelis atskatās uz savu bērnību un skatuves ceļa pašu sākumu, atklājot ārkārtīgi smagu, emocionālu un personisku stāstu par tēva lomu viņa liktenī. Stāsts, kas no malas varēja izskatīties pēc skaista muzikāla ceļa, patiesībā slēpa pamatīgas iekšējās traumas, nepārtrauktu spriedzi un smagu psiholoģisko spiedienu.
Dziedātāja tēvs pats bija mūzikas skolotājs un jau no paša sākuma mērķtiecīgi virzīja savu dēlu mūzikas pasaulē. Mazais zēns nemitīgi uzstājās dažādos koncertos un piedalījās skatuves konkurss. Izcilais talants ļāva viņam pat divas reizes plūkt uzvaras laurus prestižajā konkursā, kas bija veltīts leģendārajam Jānim Zāberam. Unikāls un neaizmirstams pagrieziena punkts pienāca, kad jaunajam māksliniekam bija tikai divpadsmit gadi. Madonas pilsētas svētku lielajā koncertā viņam tika uzticēts izpildīt slaveno skaņdarbu O sole mio plecu pie pleca ar pieciem pieredzējušiem un atzītiem tenoriem — Jenču, Zariņu, Puntuli, Sproģi un Ruņģi.
Vidusskolas gados muzikālā sadarbība ar tēvu kļuva vēl ciešāka. Abi kopā izpildīja mūziku visdažādākajās jubilejās un skaļās ballēs. Tēvs bija ļoti pieprasīts muzikants, kurš meistariski spēlēja gan akordeonu, gan sintezatoru, kā arī pats lieliski dziedāja. Tomēr kādu dienu šis muzikālais piepildījums sabruka un apstājās. Tēvs pazaudēja savu balsi un fiziski salūza. Kā norāda pats mākslinieks, ja cilvēks dzer un pīpē, balss zudums ir neizbēgams iznākums. Mūziķa profesijā ir nepieciešams dzelžains raksturs, jo dziedāšana ir ārkārtīgi smags fizisks darbs. Tēvs bieži vien mēdza uzsvērt un atgādināt teicienu, ka govi izslaukt spēj katrs, bet pamēģināt nopelnīt reālu naudu ar dziedāšanu ir pavisam kas cits.
Atskatoties uz savu muzikālo karjeru, mūziķis atzīst, ka tēvam neapšaubāmi bija milzīgs nopelns viņa tapšanā par mākslinieku, taču aiz tā slēpās arī personīgās ambīcijas. Ikreiz, kad tika gūta uzvara kādā konkursā vai veiksmīgi nodziedāts koncerts, tēvs visupirms lepojās pats ar sevi, nevis ar dēla panākumiem. Viņš bija ārkārtīgi stingrs un prasīgs. Lai cik labi un nevainojami jaunais izpildītājs nodziedātu, tēvam absolūti vienmēr viss šķita slikti. Šī nepārtrauktā kritika un smagais spiediens atstāja acīmredzamas sekas pat stājā — uz skatuves nācās kāpt ar līku muguru, ar milzīgu uztraukumu, nobijušamies un iekšēji sadauzītam.
Padomju gadu pieeja un audzināšanas taktika paredzēja visus cilvēkus pielīdzināt zemē un atņemt pārliecību. Par spīti šim milzīgajam bailēm un smagumam, mīlestība pret dziedāšanu izrādījās spēcīgāka. Mācoties operā pie vokālā pedagoga, beļģa Aksela Everota, attieksme un vide radikāli mainījās. Pedagogs jauno mākslinieku vienmēr uzslēdza, iedrošināja un mācēja precīzi parādīt un izskaidrot pareizo tehniku. Pēc katras nodarbības dziedāšana kļuva arvien labāka, un mājupceļš no nodarbībām beidzot bija piepildīts ar patiesu prieku, gandarījumu un atvieglojumu.
