Šķiet, ka pat vispelēkākajās un skarbākajās dzīves dienās var iedegties mežonīga, dzirksteļojoša kaisle, kas spēj pilnībā pārrakstīt divu cilvēku likteņus. Bijušais Latvijas premjerministrs Valdis Birkavs, kurš nesen atzīmēja savu 84. dzimšanas dienu, pauž neapstrējamu pierādījumu tam, ka īstai mīlestībai nav ne vecuma, ne šķēršļu. Neraugoties uz to, ka liktenis viņam atņēmis spēju redzēt pasauli iepriekšējā spilgtumā un vīrietis strauji zaudējis redzi, viņa ikdiena joprojām ir piepildīta ar neticamu krāšņumu, dzīvesprieku un dzirksteli. Un tas viss ir vienas kaislīgas, apburošas un drosmīgas sievietes nopelns, kura savulaik uzdrošinājās spert soli, ko citi neuzdrošinātos nekad.
Tā bija diena pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad topošā pāra starpā uzvirmoja neaprakstāma dzirkstele. Marina ar neticami drosmīgu, pat dikti nekaunīgu repliku burtiski iekaroja ietekmīgā politiķa sirdi un uzsāka stāstu, par kādu daudzi var tikai sapņot. Šo pikanto un kaislīgo noslēpumu viņa savulaik uzticēja atklātā sarunā, demonstrējot, cik ļoti spilgta un neviltota bijusi viņu pirmā sastapšanās un turpmākā kopdzīve. Šī sieviete ar savu nepieradināto enerģiju ienesa viņa pasaulē krāsas, kas nepazūd pat visdziļākajā krēslā.
Gadiem ejot, abi joprojām ir nešķirami un kļuvuši par regulāriem vissaviesīgāko pasākumu viesiem. Pāris bieži pamana sabiedrības uzmanību un sajūsminātos skatienus. Bijušais politiķis ar smaidu atceras savus studiju gadus, kad viņa personīgais dzīves sauklis bija četri zīmīgi burti — VDOK, kas šifrējās kā vērot, domāt, organizēt un kustēties. Kaut arī šodien vērošanas process redzes apgrūtinājumu dēļ kļuvis krietni sarežģītāks, Birkavs nav zaudējis savu aso prātu un dzīves alkas. Skaļas un pārpildītas kompānijas viņš vairs nekāro, dodot priekšroku intīmākam draugu lokam, kur katru balss intonāciju un rokas spiedienu var sajust bez pūlēm.
Tomēr no mājām noslēgties viņš pat neplāno. Birkavs joprojām ir prestižā Madrides kluba biedrs un regulāri mēro tālos ceļus uz ģenerālajām asamblejām, kur viņu gaida ar vislielāko cieņu. Pēdējos gados klubs pilnībā finansē arī viņa mīļotās Marinas līdzbraukšanu, jo viņa vairs nav tikai dzīvesbiedre — viņa ir viņa uzticamākais pavadonis, bez kura viņš šodien vienkārši spētu apmaldīties lielajā pasaulē. Birkavs ar mīlestību un koķetu humoru sauc Marinu par savu nomenklatoru, velkot paralēles ar Seno Romu, kur katram cienījamam patrīcietim līdzās gāja uzticams cilvēks, kurš spēja pačukstēt priekšā katra sastaptā vārdu un titulu. Viņš saskata cilvēku kontūras un siluetus, taču sejas vaibsti paliek miglā tīti. Tiem, kas situāciju pārzina, atliek vien nosaukt savu vārdu, bet pārējos gadījumos tieši Marina ir tā, kas viņam nemanāmi pačukst īsto atbildi.
Pasākumu kņadā viņš izmanto arī senu gudrību, ko savulaik iemācījis viņa leģendārais jahtas kapteinis Egons Stieģelis. Kad pirmo reizi 1989. gadā Birkavs nonāca Parīzē, viņš bez elpas skraidīja pa pilsētas ielām, mēģinot tvert katru skatu, kamēr kapteinis mierīgi malkoja kafiju bulvārī, skatoties, kā visa pasaule pati iet viņam garām. Tāpēc tagad politiķis nepūlas nevienu meklēt pasākumu zālēs — viņš vienkārši apsēžas un pagaida, zinot, ka tie, kas tiešām vēlas viņu satikt, pieies klāt paši. Kā pats Birkavs atzīstas ar aizkustinošu maigumu, pēdējā laikā sapņos viņš redz visburvīgākās ainavas, pasakainas pilsētas un neticami skaistas sievietes, pierādot, ka viņa iekšējā pasaule un mīlestība pret Marinu joprojām deg spilgtā un neapdzēšamā liesmā.
