Latviešu kino un teātra leģendārā dīva Mirdza Martinsone visos laikos bijusi neparasti jutekliska, apburoša un vīriešu sirdis satricinoša personība. Viņas izstarotais šarms un nevainojamais stils bijis teju vai leģendārs, taču aiz šīs zvaigznes tēla slēpjas kāds īpašs, gadiem ilgi glabāts noslēpums, kas saistīts ar pašām drosmīgākajām mākslas izpausmēm. Savulaik ikoniskās filmas Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili uzņemšanas periodā tapa kadrs, kas spējis pacelt visu pašmāju kultūras vidi spārnos – aktrises kailfoto.
Kā izrādās, kadra tapšanas atmosfēra bijusi ārkārtīgi smalka un līdz detaļām intīma. Tolaik uzņemšanas grupā tika radīti īpaši noteikumi, lai aktrise spētu pilnībā atraisīties un uzticēties mākslinieciskajai vīzijai. Mirdza Martinsone neslēpj, ka viņai vienmēr bijis vieglāk strādāt komandā, kuras vairākumu veido vīrieši, un arī šis gadījums nebija izņēmums. Fotoobjektīva otrā pusē stāvēja talantīgais un nu jau aizsaulē aizgājušais fotogrāfs Valts Kleins. Radīt patiesu mākslas darbu no tik neierastas un izaicinošas kompozīcijas – kaila sieviete, mežakuilis un bise rokās – izrādījās teju neiespējama misija, ko spēja realizēt vienīgi Kleins.
Pats process norisinājās strikti slēgtā paviljonā. Aizslēgtajās telpās bez pašas aktrises un fotogrāfa tika pielaists tikai režisors un grimētāja. Grimētājas uzdevums bija īpašs – viņa iezieda Mirdzas ķermeni ar speciālu krēmu, piešķirot ādai satriecošu, erotiski maģisku mirdzumu. Bilde izdevās patiesi satriecoša, tomēr pati aktrise sākumā no šī rezultāta ļoti satraucās. Kaut arī fotogrāfs jau uzreiz neatlaidīgi aicināja fotogrāfiju parādīt plašākai sabiedrībai, Martinsone nobijās. Tajā laikā kailfoto ēra tikko sāka plaukt, un aktrise šaubījās, vai viņai vispār vajadzētu nostāties blakus pavisam jaunajām meitenēm.
Pagāja gadi, līdz šis unikālais kadrs ierauga dienasgaismu. Tikai tad, kad Mirdzas bērni, aplūkojot uzņēmumu, atzina, ka tas ir neticami estētisks, maigs un mākslinieciski tīrs, aktrise beidzot deva savu piekrišanu tā publicēšanai žurnālā KLUBS. Kad tas beidzot notika, sajūsma bija neaprakstāma. Viss teātris burtiski dega nepacietībā redzēt leģendāro kailfoto. Kad redakcija uz teātri atnesa jaunā žurnāla eksemplārus, kolēģi tos pa kluso izķēra vienā mirklī. Tagad, skatoties uz šo mirkli ar smaidu, Martinsone atzīst, ka šajā pliko ķermeņu laikmetā tā ir īsta mākslas bilde, kurai vieta ir uz vāka – lai visi brīnās!
