Ir pagājuši tieši divi mēneši kopš tās skumjās dienas, kad pasaule atvadījās no leģendārās, spilgtās un nepārspējamās latviešu dejotājas Vijas Vētras. Māksliniece, kura ar savu neizmērojamo talantu, nelaužamo garu un aizrautību spēja iedvesmot tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, tagad atdusas dzimtenes smiltājā — Rīgas Meža kapos. Tomēr katram, kurš šajās dienās mēro ceļu uz slavenās mākslinieces pēdējo atdusas vietu, acīs iekrīt skumja un pat nedaudz kailuma pilna aina, kas raisa neviennozīmīgas emocijas un liek sirdij saspiesties.
Mākslinieces atdusas vietā šobrīd nav lepna pieminekļa, nav grezna akmens kaluma vai vērienīgas tēlniecības kompozīcijas, kas atgādinātu par viņas spilgto un vētraino dzīves gājumu. Šobrīd viņas kapa vietu iezīmē vienīgi pavisam vienkāršs, necils koka miets. Tas atgādina par trauslo robežu starp aizsaulē aizgājušās personības milzīgo mantojumu un to kailo realitāti, kas paliek pāri zemes virsū uzreiz pēc bēru procesijas klusuma iestāšanās. Koka mietiņš klusi slejas virs svaigi uzbērtās zemes koptā kapu kalniņa, simboliski atzīmējot vietu, kur atdusas viena no Latvijas kultūras pērlēm.
Gaišā atmiņa par dejas leģendu joprojām ir dzīva to cilvēku sirdīs, kuri viņu cienīja, apbrīnoja un mīlēja. Vija Vētra visu savu garo un krāšņo mūžu veltīja mākslai, kļūstot par īstu iedvesmas avotu vairākām paaudzēm. Viņas atstātais mantojums sniedzas tālu aiz Latvijas robežām, taču šobrīd viņas kapa vieta Meža kapos izskatās izteikti klusa, mierīga un pagaidām nepabeigta. Cilvēki, kuri apciemo šo vietu, pamana šo kontrastu starp spilgtās mākslinieces vērienīgo dzīvi un kapa vietas pašreizējo, ļoti vienkāršo izskatu, kur pagaidām slēpjas tikai pieticīgais koka mietiņš.
Tas ir ierasts stāsts par laiku un procesiem, kas seko pēc vērienīgām atvadām. Bieži vien kapavietu labiekārtošana un pieminekļu uzstādīšana prasa laiku, pacietību un rūpīgu plānošanu, tāpēc divus mēnešus pēc apbedīšanas šāda ainava nav neierasta. Tomēr fons, ko rada leģendārās mākslinieces vārds, ikvienam apmeklētājam liek apstāties un aizdomāties. Vijas Vētras pēdējā atdusas vieta Rīgas Meža kapos ar savu pieticību šobrīd raisa dziļas pārdomas par laika ritumu, piemiņu un to, kā mēs pagodinām savus dižākos māksliniekus pēc viņu aiziešanas mūžībā. Skaistie ziedu klēpji, kas klāja kapa kopu bēru dienā, pamazām ir devuši vietu laika plūdumam, atstājot acīm redzamu tikai pašu būtiskāko — zemi un koka mietu, kas pacietīgi gaida nākamos piemiņas uzlabošanas darbus.
