Vasaras pēdējā diena, trīsdesmit pirmais augusts, simtiem teātra cienītāju sirdīs iedzeļ ar īpašu smagumu un smeldzīgām atmiņām. Šajā datumā izcilais, nemainīgi dzīvespriecīgais un skatītāju dievinātais Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns būtu svinējis savu deviņdesmit devīto dzimšanas dienu. Tas būtu bijis pēdējais pakāpiens, pēdējais atspēriena punkts pirms grandiozās, apaļās simtgades jubilejas, kuru valsts līmenī un ar skaļiem aplausiem visi gaidīja un plānoja svinēt jau nākamgad. Diemžēl leģendārā mākslinieka mūža gājums apstājās piedeviņdesmit septiņu gadu sliekšņa, atstājot nepiepildītu viņa pašu klusāko, tomēr tik ļoti kāroto ieceri.
Dzīves nogalē mākslinieks nebija slēpis savu kvēlo vēlēšanos sagaidīt trīsciparu skaitli savā vecuma kontā. Kāda sirsnīga un atklāta saruna atklāja to, cik ļoti viņš novērtēja katru viņam dāvāto sekundi uz šīs zemes. Aktieris neslēpa prieku par neaptverami garo un piepildīto mūžu un atzina, ka no visas sirds cer nosvinēt arī simto dzimšanas dienu. Šis milzīgais spēks un vēlme dzīvot nebija radusies tukšā vietā. Aktieris ar patiesu pateicību uzsvēra, ka par tik ilgu, skaistu un izturības pilnu dzīves ceļu viņam no visas sirds jāsaka paldies gan saviem vecākiem, kas devuši izturīgus gēnus, gan visvarenajam Dievam. Ikdienā viņu sildīja un iedvesmoja šķietami vienkāršas lietas, kuras citi bieži vien palaiž garām un nenovērtē — dzidrs, saulains laiks, gaisā strāvojošs siltums, cilvēku patiesā labestība, uzmanība un neviltota mīlestība, kas viņu apvija ik uz soļa.
Atskatoties uz saviem pašiem pirmajiem soļiem leģendārajā Dailes teātrī, mākslinieka atmiņās iezīmējās patiesas šaubas un jaunības neskaidrība. Sākotnēji viņu māca pamatīgas bažas par to, vai viņam vispār tiks piešķirta kāda loma un vai izdosies tikt pie vērā ņemama darba. Iemesls tam bija pavisam vienkāršs — viņa ārējais tēls un aktiera tips īsti neatbilda tam, ko tajos laikos meklēja un savās izrādēs iecienījis redzēt leģendārais teātra tēvs Eduards Smiļģis. Tomēr liktenim un viņa paša neatslābstošajam talantam bija citi plāni. Jau pašā pirmajā darba sezonā jaunajam aktierim darba netrūka ne mirkli, lomu karuselis ieņēma strauju tempu, un soli pa solim, ar neatlaidību un mīlestību pret skatuves mākslu, viņš izcīnīja savu neaizvietojamo vietu teātra saimē.
Kaut arī uz prožektoru izgaismotās dēļu grīdas viņam netika iedalīti tādi klasiskie un dramatiskie tēli kā traģiskais Hamlets, kaislīgais Romeo vai spēcīgais spēkavīrs Lāčplēsis, mākslinieks par to nekad nesēroja. Aizkulisēs un izrādēs viņš baudīja citādu laimi. Par viņa skatuves sievām kļuva visas bez izņēmuma skaistākās, apburošākās un talantīgākās Dailes teātra aktrises, radot neaizmirstamus un spilgtus duetus, ko skatītāji atceras vēl šodien.
Taču ārpus skatuves staru gaismām, prom no skatītāju zāles trokšņa un aplausiem, aktierim bija sava pavisam cita, mierīga un mājīga pasaule. Viņa īpašā patvēruma vieta un sirds prieks bija ģimenes dārzs. Mūža nogalē viņš ar patiesu aizrautību un rūpību noddevās krāšņu rožu audzēšanai, vērojot katra pumpura plaukšanu. Un šajā privātajā dzīves arēnā aktieri vadīja kāds ļoti īpašs cilvēks. Par savu galveno un pašu svarīgāko dzīves režisori viņš ar mīlestību un lepnumu sauca savu sievu Rutu. Aktieris atzina, ka privātajā dzīvē viņam ir pasakaini paveicies, atrodot īstu saskaņu, atbalstu un mieru blakus mīļotajai sievietei.
