Nepālā pazudušās latviešu grupas galamērķis bija leģendām apvītais Kailaša kalns, un sabiedrībā aizvien skaļāk izskan jautājums — kas gan ir šī vieta un kāpēc tā spēj pievilkt cilvēkus tādā mērā, ka viņi ir gatavi likt uz spēles pašu dārgāko, proti, savu dzīvību? Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, kurš pats personīgi reiz veicis šo bīstamo un skarbo maršrutu, atklāj patiesību par noslēpumaino svētvietu. Neraugoties uz neparedzamajām briesmām un pēdējiem traģiskajiem notikumiem, viņš ir cieši apņēmies turp doties vēlreiz.
Saulvedis Vārpiņš skaidro, ka Kailaša kalns nav vienkārši fizisks galamērķis vai parasta vieta kartē. Tā ir svētvieta hinduistiem, budistiem, džainisma sekotājiem un Tibetas Bon tradīcijas piekritējiem, kā arī tiek uzskatīta par pašu spēcīgāko zemes enerģētisko un garīgo centru. Tur cilvēki dodas, lai piedzīvotu pilnīgu apziņas transformāciju. Advokāta un viņa domubiedru pieredzētais ceļā uz šo kalnu savulaik tika iemūžināts arī Sandija Semjonova dokumentālajā filmā «Kailašs. Ceļojums uz sevi».
Pašā kalna virsotnē uzkāpt nav iespējams, jo tas ir stingri aizliegts. Tā vietā ceļotāji mēro tā saukto «koru» — 52 kilometrus garu maršrutu apkārt kalnam. Šis gājiens simbolizē attīrīšanos no negatīvās karmas un ceļu uz garīgo atmošanos. Taču tas nav nekāds vieglais pastaigu maršruts; tas prasa ne tikai izcilu fizisko sagatavotību, bet arī milzīgu mentālo izturību. Tiesa, ne visi turp dodas tik tīru un garīgu motīvu vadīti.
Vārpiņš no savas personīgās pieredzes uzsver, ka globāla attīrīšanās un iekšēji satricinājumi tur nenotiek tikai izteiktu reliģisko pārdzīvojumu dēļ. Cilvēka organisms tur saskaras ar mežonīgām fiziskām pārmaiņām un ekstrēmiem apstākļiem. Ceļojuma sākumpunkts atrodas aptuveni 4600 metru augstumā virs jūras līmeņa, savukārt augstākajā punktā ir jāpārvar skarbā un bīstamā Drolma La pāreja, kas slejas vairāk nekā 5000 metru augstumā. Nonākot šādā retinātā gaisā un skarbā vidē, katra cilvēka ķermenim un prātam tas kļūst par visnopietnāko pārbaudījumu. Katram ceļotājam tur atklājas ļoti personiski un dziļi pārdzīvojumi.
Ikdienā mēs bieži domājam, ka esam vareni un visspēcīgi, taču, nonākot tur, aci pret aci ar mežonīgo dabu, cilvēks piespiedu kārtā pārskata visu savu līdzšinējo dzīvi. Iespējams, tieši šī atskārsme un vēlme pārvērtēt visu esošo ir galvenais dzinulis, kāpēc ļaudis dodas ceļā. Pāri visam valda pirmatnēji brīnišķīga, taču tajā pašā laikā arī baisa un mežonīga daba. Skati, kad paliec pilnīgi viens ar pirmatnējo ainavu un neprognozējamiem laikapstākļiem, paliek atmiņā uz visiem laikiem. Vārpiņš norāda, ka runājis ar cilvēkiem, kuri šo ceļu mērojuši pat vairākkārt, un tikai retajam laimējies piedzīvot normālus laikapstākļus vai izvairīties no klimatiskajām kataklizmām. Tajā vietā vienmēr ir jārēķinās ar ārkārtīgi bīstamiem dabas apstākļiem.
Komentējot jaunāko traģēdiju Nepālā, kur ledus noslīdējums pārejā izraisīja katastrofālas sekas, advokāts secina skarbo patiesību: no šādām dabas stihijām nav iespējams pasargāties vai tās paredzēt, lai cik pieredzējis, sagatavots vai uzmanīgs būtu ceļotājs. Daba tur paņem savu, un cilvēks tās priekšā paliek pilnīgi bezzobains. Un tomēr, Kailaša kalna maģiskais un biedējošais spēks turpina saukt tos, kuri meklē atbildes uz visdziļākajiem jautājumiem.
