Šā gada janvārī 17 gadus vecajai Lizai tika noteikta postoša diagnoze: neārstējams desmoplastisks sīkšūnu audzējs. Ārsti lēsa, ka viņai atlicis dzīvot no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem. Pēc ziņu saņemšanas Liza pameta skolu un pievērsās savai aizraušanās ar fotografēšanu. Viņa izveidoja vēlmju sarakstu ar lietām, ko cerēja paveikt ierobežotajā laikā, kas viņai bija atlicis.
Keita Midltone, kura pati bija izgājusi vēža ķīmijterapiju, uzzināja par Lizas stāstu. Tas viņu dziļi aizkustināja un iedvesmoja. Liza tika uzaicināta uz Vindzoras pili un viņai tika uzticēts īpašs uzdevums: fotografēt balvu pasniegšanas ceremoniju, ko vadīja princis Viljams. Pēc tam Liza un viņas ģimene tika pacienāta ar tēju kopā ar Velsas princi un princesi. Keita Midltone viņu tikšanās laikā apskāva Lizu, un abas dalījās sirsnīgā sarunā, apzināti izvairoties no diskusijām par savām slimībām un tā vietā vienojoties par savstarpējo mīlestību pret fotogrāfiju. Liza pozēja fotogrāfijās ar Keitu un Viljamu, kā arī ar saviem vecākiem un jaunāko brāli Mateo.
Diemžēl Liza vakar nomira savās mājās Harrogaitā, Ziemeļjorkšīrā. Viņas stāvoklis pēdējās dienās bija strauji pasliktinājies. Viņas ģimene nolēma Ziemassvētkus svinēt agri tajā nedēļas nogalē, jo Mateo vēlējās, lai svētkos būtu klāt viņa mīļotā māsa, taču diemžēl viņa to nenodzīvoja.
Lizas māte Vikija Robeina dalījās, ka ģimene jūtas mierā, apzinoties, ka Liza tik īsā laikā ir paveikusi tik daudz. “Mūsu mīļā Liza šorīt agri nomira. Viņa palika apņēmīga līdz pašām beigām. Tikai vakar viņa man teica, ka man vajadzētu nolīgt medmāsu, lai palīdzētu man darīt vairāk. Viņa mūs atstāja godības oreolā. Gandrīz visi, kas par viņu rūpējās, viņu pēdējo reizi redzēja viņas izstādē Londonā pagājušajā nedēļā. Es nevarētu ar viņu lepoties. Viņa katru dienu stājās pretī ar neticamu drosmi. Viņa nekad nebaidījās no nāves, bet baidījās atstāt brāli. Mūsu uzdevums tagad ir nodrošināt, lai mēs viņu nepieviltu un sniegtu savam dēlam tādu dzīvi, kādu viņa viņam vēlējās,” sacīja Vikija.
Lizas vecāki ir saņēmuši līdzjūtību un izteikuši pateicību visiem, kas atbalstīja viņu meitu viņas pēdējos mēnešos. “Mēs esam tik lepni par Lizas laipnību, līdzjūtību un drosmi šajā grūtajā gadā. Viņa bija ne tikai talantīga fotogrāfe, bet arī labākais cilvēks, visbrīnišķīgākā meita un lieliskākā māsa, par kuru mēs jebkad varētu sapņot. Neviens nav cīnījies par dzīvību tik smagi kā viņa. Mūsu dzīvē tagad ir caurums, un es nezinu, kā mēs to aizpildīsim. Mēs esam pateicīgi ikvienam no jums, ka padarījāt Lizas pēdējos divus mēnešus pēc iespējas labākus. Viņa pacēlās debesīs līdz pašām beigām.
