Å Ä gada janvÄrÄ« 17 gadus vecajai Lizai tika noteikta postoÅ”a diagnoze: neÄrstÄjams desmoplastisks sÄ«kŔūnu audzÄjs. Ärsti lÄsa, ka viÅai atlicis dzÄ«vot no seÅ”iem mÄneÅ”iem lÄ«dz trim gadiem. PÄc ziÅu saÅemÅ”anas Liza pameta skolu un pievÄrsÄs savai aizrauÅ”anÄs ar fotografÄÅ”anu. ViÅa izveidoja vÄlmju sarakstu ar lietÄm, ko cerÄja paveikt ierobežotajÄ laikÄ, kas viÅai bija atlicis.

Keita Midltone, kura pati bija izgÄjusi vÄža Ä·Ä«mijterapiju, uzzinÄja par Lizas stÄstu. Tas viÅu dziļi aizkustinÄja un iedvesmoja. Liza tika uzaicinÄta uz Vindzoras pili un viÅai tika uzticÄts Ä«paÅ”s uzdevums: fotografÄt balvu pasniegÅ”anas ceremoniju, ko vadÄ«ja princis Viljams. PÄc tam Liza un viÅas Ä£imene tika pacienÄta ar tÄju kopÄ ar Velsas princi un princesi. Keita Midltone viÅu tikÅ”anÄs laikÄ apskÄva Lizu, un abas dalÄ«jÄs sirsnÄ«gÄ sarunÄ, apzinÄti izvairoties no diskusijÄm par savÄm slimÄ«bÄm un tÄ vietÄ vienojoties par savstarpÄjo mÄ«lestÄ«bu pret fotogrÄfiju. Liza pozÄja fotogrÄfijÄs ar Keitu un Viljamu, kÄ arÄ« ar saviem vecÄkiem un jaunÄko brÄli Mateo.

DiemžÄl Liza vakar nomira savÄs mÄjÄs HarrogaitÄ, ZiemeļjorkŔīrÄ. ViÅas stÄvoklis pÄdÄjÄs dienÄs bija strauji pasliktinÄjies. ViÅas Ä£imene nolÄma ZiemassvÄtkus svinÄt agri tajÄ nedÄļas nogalÄ, jo Mateo vÄlÄjÄs, lai svÄtkos bÅ«tu klÄt viÅa mīļotÄ mÄsa, taÄu diemžÄl viÅa to nenodzÄ«voja.
Lizas mÄte Vikija Robeina dalÄ«jÄs, ka Ä£imene jÅ«tas mierÄ, apzinoties, ka Liza tik Ä«sÄ laikÄ ir paveikusi tik daudz. “MÅ«su mÄ«Ä¼Ä Liza Å”orÄ«t agri nomira. ViÅa palika apÅÄmÄ«ga lÄ«dz paÅ”Äm beigÄm. Tikai vakar viÅa man teica, ka man vajadzÄtu nolÄ«gt medmÄsu, lai palÄ«dzÄtu man darÄ«t vairÄk. ViÅa mÅ«s atstÄja godÄ«bas oreolÄ. GandrÄ«z visi, kas par viÅu rÅ«pÄjÄs, viÅu pÄdÄjo reizi redzÄja viÅas izstÄdÄ LondonÄ pagÄjuÅ”ajÄ nedÄļÄ. Es nevarÄtu ar viÅu lepoties. ViÅa katru dienu stÄjÄs pretÄ« ar neticamu drosmi. ViÅa nekad nebaidÄ«jÄs no nÄves, bet baidÄ«jÄs atstÄt brÄli. MÅ«su uzdevums tagad ir nodroÅ”inÄt, lai mÄs viÅu nepieviltu un sniegtu savam dÄlam tÄdu dzÄ«vi, kÄdu viÅa viÅam vÄlÄjÄs,ā sacÄ«ja Vikija.
Ā 
Lizas vecÄki ir saÅÄmuÅ”i lÄ«dzjÅ«tÄ«bu un izteikuÅ”i pateicÄ«bu visiem, kas atbalstÄ«ja viÅu meitu viÅas pÄdÄjos mÄneÅ”os. āMÄs esam tik lepni par Lizas laipnÄ«bu, lÄ«dzjÅ«tÄ«bu un drosmi Å”ajÄ grÅ«tajÄ gadÄ. ViÅa bija ne tikai talantÄ«ga fotogrÄfe, bet arÄ« labÄkais cilvÄks, visbrÄ«niŔķīgÄkÄ meita un lieliskÄkÄ mÄsa, par kuru mÄs jebkad varÄtu sapÅot. Neviens nav cÄ«nÄ«jies par dzÄ«vÄ«bu tik smagi kÄ viÅa. MÅ«su dzÄ«vÄ tagad ir caurums, un es nezinu, kÄ mÄs to aizpildÄ«sim. MÄs esam pateicÄ«gi ikvienam no jums, ka padarÄ«jÄt Lizas pÄdÄjos divus mÄneÅ”us pÄc iespÄjas labÄkus. ViÅa pacÄlÄs debesÄ«s lÄ«dz paÅ”Äm beigÄm.