Džeina Gudola, pasaulslavenā zooloģe, kuras revolucionārais darbs ar šimpanzēm pārveidoja zinātni un dabas aizsardzību, ir mirusi 91 gada vecumā.
Viņas oficiālajos sociālajos tīklos tika apstiprināts, ka Gudola nomira no dabīgiem cēloņiem 1. oktobrī, atrodoties Kalifornijā, ASV runu turnejas laikā. Džeinas Gudolas institūts publicēja paziņojumu, godinot viņu kā “revolucionāru etoloģi” un mūža planētas aizsardzības aizstāvi.
Dzimusi Londonā 1934. gadā, Gudola jau bērnībā aizrāvās ar šimpanzēm, iedvesmojoties no rotaļu šimpanzes. 1957. gadā viņa pārcēlās uz Keniju, kur strādāja pie slavenā arheologa Luisa Līkija, kurš vēlāk nosūtīja viņu pētīt primātus. 1960. gadā viņa uzsāka savu novatorisko pētījumu Tanzānijas Gombes strauta nacionālajā parkā, atklājot uzvedību, kas mainīja zinātnisko izpratni par šimpanzēm, tostarp instrumentu lietošanu, medības un agresīvas darbības, piemēram, kanibālismu.
Gudola ieguva grādus Kembridžā, 1966. gadā pabeidzot doktora grādu. Savu pirmo grāmatu ” Mani draugi – savvaļas šimpanzes” viņa publicēja 1969. gadā un 1977. gadā nodibināja Džeinas Gudola institūtu, kas tagad pārvalda rezervātus un programmas visā pasaulē.
Sākot ar 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem, Gudola kļuva par vadošu balsi vides aizsardzības jautājumos, iestājoties pret dzīvnieku testēšanu, klimata pārmaiņām un rūpniecisko lauksaimniecību. 2021. gadā viņa pat izdeva vegānu pavārgrāmatu. Savas dzīves laikā viņa ir sarakstījusi vairāk nekā divdesmit grāmatu, filmējusies dokumentālajās filmās un iedvesmojusi populāro kultūru — sākot no seriāla “Simpsoni” līdz pat Stīvija Niksa dziesmai “Jane”.
Viņas sasniegumi viņai atnesa globālu atzinību, tostarp ANO Miera vēstneša titulu, Prezidenta Brīvības medaļu 2025. gadā un Lielbritānijas kroņa apbalvojumus.
Džeinu Gudolu pārdzīvo dēls Hugo Ēriks Luiss van Laviks, kā arī vedekla un trīs mazbērni.
