Es vienmÄr biju uzskatÄ«jis, ka mÅ«su Ä£imenes dzÄ«ve ir perfekta un laimes pilna. Es izturÄjos pret savu sievu ar rÅ«pÄ«bu un maigumu, un viÅa, savukÄrt, mani ļoti mÄ«lÄja. Äetru laulÄ«bas gadu laikÄ mÄs reti strÄ«dÄjÄmies, un es biju pÄrliecinÄts, ka mums ir patiesa idille.
TomÄr kÄdu dienu es dzirdÄju no citiem, ka mana sieva it kÄ tiekas ar citiem vÄ«rieÅ”iem, kamÄr es biju prom komandÄjumos. SÄkumÄ es tam negribÄju ticÄt, bet mani sÄka grauzt Å”aubas. TÄpÄc es nolÄmu noskaidrot, vai tÄ ir taisnÄ«ba vai nÄ.
Es viÅai teicu, ka atgriezÄ«Å”os pÄc divÄm dienÄm, bet atgriezos daudz agrÄk ā jau nÄkamajÄ vakarÄ.
Kad es atvÄru durvis un iegÄju guļamistabÄ, es viÅu atradu gultÄ kopÄ ar citu vÄ«rieti. Teikt, ka esmu satriekts, bÅ«tu nepietiekams apgalvojums.
Es klusÄ«bÄ paÄ·Äru savas mantas un aizgÄju. Tikai tad es atcerÄjos vÄrdus, ko mana vÄ«ramÄte bija teikusi, kad mÄs pirmo reizi satikÄmies: “Nabaga zÄns, vai nevarÄtu atrast nevienu labÄku?”
Dažus mÄneÅ”us pÄc ŔķirÅ”anÄs es satiku citu sievieti. ViÅa bija pilnÄ«gs pretstats manai bijuÅ”ajai sievai ā sirsnÄ«ga, mÄ«loÅ”a un atbalstoÅ”a it visÄ. MÄs Ätri sapratÄmies, sarÄ«kojÄm kÄzas un kļuvÄm par vecÄkiem.
š¢ KÄdu dienu es gÄju mÄjÄs pa parku un pamanÄ«ju uz soliÅa sÄžam bezpajumtnieku sievieti. Es gribÄju viÅai kaut kÄ palÄ«dzÄt, bet, ejot tuvÄk, es atpazinu savu bijuÅ”o vÄ«ramÄti.
ā Ko jÅ«s te darÄt? ÄrÄ ir tik auksts! ā es jautÄju, nezinÄdama, kÄ viÅai palÄ«dzÄt. ššš
ā Meita mani izdzina no mÄjas! PÄc tam, kad tu viÅu pameti, viÅa kļuva traka un sÄka dzert. Es mÄÄ£inÄju viÅu no tÄ pasargÄt, bet viÅa mani izmeta.
Es nevarÄju nejust pret viÅu nepÄrvaramu lÄ«dzjÅ«tÄ«bu. Es sapratu, ka nevaru viÅu atstÄt uz ielas. Es viÅu paÅÄmu lÄ«dzi uz mÄjÄm. Mana jaunÄ sieva viÅu laipni sagaidÄ«ja, izturoties pret viÅu kÄ pret treÅ”o vecmÄmiÅu mÅ«su bÄrniem.
Tagad ir pagÄjuÅ”i trÄ«s gadi. Mana bijusÄ« vÄ«ramÄte dzÄ«vo pie mums. ViÅa palÄ«dz manai sievai un rÅ«pÄjas par mÅ«su bÄrniem.
