Mana laulÄ«ba ir ilga Äetrus gadus, un es joprojÄm smaidu, kad atceros mÅ«su kÄzas un medusmÄnesi.
MÄs ar vÄ«ru apprecÄjÄmies vÄlÄk, kad mums abiem bija izveidota dzÄ«ve: dzÄ«vokļi, darbs un sakÄrtotas intereses. Tas bija apzinÄts lÄmums, ko pieÅÄma divi pieauguÅ”ie, kuri bija gatavi Ä£imenes dzÄ«vei.
Lai organizÄtu manas sapÅu kÄzas, mans vÄ«rs ieteica izÄ«rÄt savu plaÅ”o trÄ«sistabu dzÄ«vokli. Ideja bija vilinoÅ”a: kleita no slavena dizainera, limuzÄ«ns, bankets greznÄ restorÄnÄ un mans mīļÄkais saimnieks kÄ emcee.
Un medusmÄnesis? Protams, pie jÅ«ras, ar baltÄm smiltÄ«m, viļÅu skaÅÄm un nebeidzamiem saulrietiem.
TomÄr mÅ«su sapÅi sadÅ«rÄs ar realitÄti. Kad kÄzu plÄnotÄja noteica cenu, mÄs burtiski palikÄm bez vÄrdiem. TÄ bija astronomiska summa.
“VarbÅ«t mums vienkÄrÅ”i vajadzÄtu aizmirst par kÄzÄm?” es izpļÄpÄjos.
Biju pÄrsteigta, cik viegli mans vÄ«rs piekrita. TaÄu arÄ« dzimtsarakstu nodaÄ¼Ä viÅÅ” negribÄja apprecÄties. TÄ vietÄ nolÄmÄm sarÄ«kot nelielu, omulÄ«gu banketu saviem tuvÄkajiem, bet medusmÄnesi pavadÄ«t pie viÅa mammas laukos.
GodÄ«gi sakot, sÄkumÄ biju nedaudz vÄ«lies. NÄkot no pilsÄtas dzÄ«ves komforta, doma par dzÄ«vi laukos man Ŕķita garlaicÄ«ga un parasta.
TaÄu, tiklÄ«dz ieradÄmies, manas Å”aubas pazuda. Mana vÄ«ramÄte ar lielu sapratni devÄs apmesties pie drauga, atstÄjot mums mÄju pilnÄ«bÄ sev. Tur, dabas ieskautÄ, laiks it kÄ apstÄjies.
Å Ä« nedÄļa mums kļuva Ä«paÅ”a. Prom no pilsÄtas trokÅ”Åa es sapratu, ka laime nav vÄrienÄ«gi svÄtki vai dÄrgi rotÄjumi, bet gan sirsnÄ«gi mirkļi, ko kopÄ radÄm.
