Mana māsa nesen piezvanīja ar aizraujošām ziņām: pēc trīs randiņu gadiem viņa beidzot apprecējās. Pazinu viņas līgavaini – laipnu, strādīgu puisi, bet viņam vēl nebija savas vietas. Tāpēc pēc kāzām viņi nolēma dzīvot kopā ar viņas vecākiem.
Es biju sajūsmā par viņu un, protams, gribēju viņai uzdāvināt lielisku dāvanu. Mēs ar vīru bijām finansiāli ērti, krājām ceļojumiem un remontam, bet varējām atļauties nelielu gardumu.
Nolēmu viņai nopirkt jaunu veļas mašīnu – kaut ko noderīgu un mājai vajadzīgu. Tomēr mans vīrs stingri iebilda:
— Ko viņa mums uzdāvināja kāzās? Gultas veļas komplekts!
Es atcerējos šo dāvanu. Tas bija pieticīgi, bet man nozīmīgi, jo viņa bija tam iztērējusi visus savus ietaupījumus.
Redzot manu apņēmību, mans vīrs apklusa, tad nopūtās:
— Labi, izvēlies dāvanu.
Taču nākamajā dienā lietas uzņēma negaidītu pavērsienu: kad nonācu veikalā, saņēmu dīvainu ziņu no māsas. Pēc izlasīšanas es sastingu, un vīrs uzmeta man jautājošu skatienu.
Vēstulē rakstītais visu mainīja…
Es lēnām ritināju ziņojumu, mēģinot apstrādāt lasīto. Tajā bija teikts:
“Nepērciet mums veļas mašīnu… kāzas ir izslēgtas.”
Manas rokas palika aukstas. Mans vīrs palūkojās pār manu plecu:
— Kas noticis?
Es ātri piezvanīju māsai, bet dzirdēju tikai īsu zvanu signālu. Viņa bija beigusi zvanu.
Kas varēja notikt? Viņi bija plānojuši šīs kāzas tik ilgi… Viņa bija tik priecīga, stāstot man par gatavošanos. Es sāku viņai rakstīt:
“Kas noticis? Vai tev viss kārtībā?”
Pagāja minūtes, līdz parādījās viņas atbilde:
“Es jums pastāstīšu vēlāk. Lūdzu, nejautājiet.”
Es to negaidīju. Kāpēc lai viņa nerunātu? Man bija sajūta, ka šīs ir daudz nopietnākas nekā vienkārši atceltas kāzas…
Es nevarēju nomierināties. Kaut kas nebija pareizi. Ļoti nepareizi.
Es viņai piezvanīju vēlreiz, bet atkal viņa beidza zvanu. Tad es sazvanīju savu mammu.
— Mīļā, — mammas balss skanēja nogurusi. – Mēs visi esam šokā. Mēs nezinām, ko darīt…
— Kas noticis?! – Es vairs nevarēju to noturēt.
Mana mamma vilcinājās, pirms klusi izelpoja:
— Viņš pieķēra viņu kopā ar kādu citu.
Es sastingu. Dīvaina, lipīga sajūta manī iedzīvojās dziļi.
– PVO? – mana balss nodrebēja.
Otrā līnijas galā iestājās ilgs klusums.
— Mammu?
Viņa smagi nopūtās.
— Ar savu… ar savu vīru.
Likās, ka pasaule ap mani sabrūk. Es cieši satvēru telefonu.
— Tas nevar būt… — es nočukstēju.
Bet kaut kur dziļi iekšā es jau zināju. Tā varētu būt. Un es domāju, ka dziļi sirdī es to visu laiku zināju… Viņi visu laiku bija melojuši visiem…
