Grūtniecība nav viegla. Bērna iznēsāšana var būt īsts izturības pārbaudījums.
Grūtniecības laikā mainās ne tikai sievietes fiziskā forma. Viņa kļūst arī jutīgāka un emocionālāka, jo uztraucas un rūpējas par visu.
Par laimi, vairumā gadījumu dzemdības notiek bez komplikācijām un ātri. Sāpes tiek aizmirstas brīdī, kad māte tur savu mazuli rokās. Tieši tad bailes par bērna veselību beidzot izgaist.
Tomēr Dženijas Vilovas stāsts ir pavisam citāds.
Grūtniecības laikā visi viņas testu rezultāti bija perfekti. Viņa un viņas vīrs rūpīgi gatavojās sava pirmā bērna piedzimšanai un nopietni uztvēra savu veselību. Ārsti nekonstatēja nekādas problēmas.
Taču 34. nedēļā viņai bija jāveic neatliekama ķeizargrieziena operācija. Operācija noritēja labi, un daudzi uzskatīja, ka sliktākais ir beidzies. Taču tad kļuva skaidrs, ka mazulis nav pilnībā vesels.
Dženija atslābinājās, domājot, ka grūtāko daļu jau ir pārcietusi. Viena no medmāsām pat nosauca mazo meitenīti par skaistu, tāpēc viņai nebija ne jausmas, kas viņu sagaida.
Dzemdību zālē atmosfēra ātri mainījās. Mazuļa seja sāka mainīties tieši viņu acu priekšā.
Ārsti bija tik šokēti, ka nespēja slēpt savas emocijas. Pat ar daudzu gadu pieredzi viņi nekad nebija saskārušies ar kaut ko tādu.
Viņi centās glābt mazuli un darīt jebko, lai apturētu viņas ādas sacietēšanu. Taču viņu centieni bija veltīgi. Viņas sejā sāka parādīties plaisas, kas pārtapa vaļējās brūcēs. Panika bija redzama visās viņu sejās, un Dženijai nebija ne jausmas, kas notiek.
Lai jaunā māmiņa neuztrauktos, ārsti viņai ievadīja injekciju, un viņa aizmiga.
Vēlāk Dženijai pateica, ka viņas meitai ir reta slimība. Diagnoze izklausījās kā spriedums — arlekīna ihtioze.
Dženija neapzinājās, cik tas ir nopietni… līdz brīdim, kad ieraudzīja sava vīra seju. Tad viss kļuva skaidrs.
Visbiedējošākais bija klusums. Viņas vīrs vienkārši sēdēja klusumā, kas izteica vairāk nekā vārdi jebkad spētu.
Īsāk sakot, šī slimība izraisa ādas augšanu 14 reizes ātrāk nekā parasti. Tā rezultātā ķermenis kļūst sarkans un iekaisis, un jutīgās vietas (piemēram, acis, ausis un mute) kļūst ārkārtīgi sāpīgas.
Bērni ar šo diagnozi reti dzīvo ilgāk par dažiem gadiem. Pat ja vecāki nodrošina visērtākos iespējamos apstākļus, parasti rodas citas veselības problēmas vai attīstības kavēšanās.
Kad Dženija sāka lasīt par šo slimību, viņa beidzot saprata, cik nopietna tā patiesībā ir. Viņa saprata, ka viņas meitai ir ļoti mazas izredzes dzīvot pilnvērtīgu dzīvi — un ka bērnam pārdzīvot dzemdības patiesībā varētu būt vairāk ciešanu nekā miera.
Bet Anna kļuva par izņēmumu. Pateicoties vecāku un ārstu ticībai, viņa izdzīvoja.
Kādu laiku pēc dzemdībām viņa tika izrakstīta un nogādāta mājās.
Ik pēc divām stundām mātei viss Annas ķermenis bija jāapsmērē ar vazelīna kārtu. Viņai arī vajadzēja viņu mazgāt biežāk nekā parasti. Dženija reiz bija sapņojusi par jaukām drēbēm, ko viņa nopirks meitai. Vairāk par visu viņa vienkārši vēlējās, lai Anna dzīvotu.
Anna iemācīja viņai dzīvot citādāk — viņas meita sniedza Dženijai svarīgu dzīves mācību.
Sieviete saprata, ka viņai jāaizmirst visi ierobežojumi. Viņa piespieda sevi ticēt, ka viņi var tikt tam pāri. Tas kļuva par Dženijas mērķi — turpināt iesākto un neļauties izmisumam.
Tagad šī īpašā bērna māte uztur emuāru vietnē Instagram, kurā dalās ar stāstiem par savu meitu. Viņa runā par izaicinājumiem, ar kuriem viņas saskaras gan ikdienā, gan ārpus tās.
Dženija nedusmojas uz likteni un neuzdod liekus jautājumus. Viņa saprot, ka Anna ienāca viņu dzīvēs, jo viņiem bija pietiekami daudz mīlestības, lai viņu pieņemtu. Tikai pēc meitas piedzimšanas Dženija patiesi saprata, cik skaista ir pasaule.
Šis stāsts ir spēcīgs atgādinājums par to, cik svarīga dzīvē ir mīlestība un atbalsts. Mums jāiemācās pieņemt visus pārbaudījumus un nekad nepadoties, jo mums nekad netiek dots vairāk, nekā mēs spējam izturēt.
