Kādu mierīgu rītu 64 gadus vecais fermeris Tomass pārbaudīja savu sojas pupiņu lauku, kad viņa uzmanību piesaistīja kaut kas negaidīts. Lietus pārklātā zemes pleķītī bija izkaisīti desmitiem mazu, želejveida lodīšu ar vāju zilganu nokrāsu.
Ziņkārīgs, bet piesardzīgs, Tomass ievēroja, ka tie neatgādina kukaiņu vai putnu olas. Tā vietā, lai tos traucētu, viņš uzņēma dažas fotogrāfijas un nosūtīja tās pētniekam tuvējā universitātē.
Noslēpumains, lietus skarts atklājums liek zinātniekiem kasīt pakausi
Dienas laikā ieradās zinātnieku komanda, lai izpētītu dīvainās sfēras. Pēc rūpīgas novērošanas viņi izvirzīja teoriju, ka noslēpumainās olas varētu piederēt retai kokvaržu sugai. Reģiona sasilšanas klimata un ideālo mitro apstākļu dēļ šo abinieku novērojumi kļuva arvien biežāki.
Pēc ekspertu domām, visticamāk, varžu mātīte savas olas bija izdējusi īslaicīgā peļķē, ko izveidojis lietus — reta, bet dabiska reakcija uz mainīgajiem vides modeļiem.
Tomasu aizrāva sīko olu attīstība. Dažu dienu laikā dažas no tām sāka izšķilties. Iedvesmojoties, viņš izveidoja nelielu, aizsargātu dīķi, lai palīdzētu barot jaundzimušās vardes un nodrošinātu tām drošu sākumu.
Šis ievērojamais notikums izceļ dabas nebeidzamo spēju pārsteigt — pat visparastākajās vietās.
