Kādu vakaru, patrulējot klusajās, lietus pārklātajās pilsētas ielās, pieredzējis policijas seržants pamanīja kaut ko dīvainu: jaunu meiteni, kas viena pati stāvēja ceļa vidū, nekustīgi, viņas rozā mugursoma karājās ap pleciem un pelēkais lietusmētelis bija izmircis. Aina šķita neparasta – kā mirklis, kas iesaldēts laikā.
Viņš palēnināja automašīnu un sauca viņai. Bet, tiklīdz viņa viņu ieraudzīja, viņa metās prom.
“Pagaidiet!” viņš kliedza, iekāpdams lietū.
Meitene neapstājās, bet nometa mugursomu uz slapjā ietves un pazuda tuvējā alejā.
Seržants satvēra somu — tā bija smaga un piesūcināta — un atvēra to, tikai lai atrastu kaut ko nebūt nevainīgu.
Iekšā atradās cieši noslēgtas plastmasas paciņas — nepārprotami amfetamīni —, kā arī vairākas SIM kartes, USB zibatmiņa un viltotu pasu kolekcija ar bērnu fotogrāfijām.
Viņam pārskrēja drebuļi. Tas nebija ikdienišķs incidents. Tā bija ieskats kaut kādā daudz satraucošākā — bērnu ekspluatācijas un narkotiku tirdzniecības savstarpējā sajaukumā.
Meklējot ēnas, meklējot kādu meitenes pazīmi, viņš saprata: tas nebija tikai nobijies bērns. Tā bija biedējoša noziedznieka tīkla daļa, kas slēpās redzamā vietā.
