Visi vienmēr uzskatīja Brūsu Vilisu un viņa sievu Emmu Hemingu par pilnīgi laimīga pāra iemiesojumu. Skaisti, iemīlējušies un ar tādu Holivudas romantiku, kas šķita mūžīga. Taču aiz nevainojamā tēla slēpās daudz sāpju.
Emma godīgi atzina, ka jau pirms Brūsam tika diagnosticēta frontotemporālā demence, viņas prātā riņķoja doma par šķiršanos. Viņa juta, ka viņas vīrs attālinās un pārvēršas par pavisam citu cilvēku:
“Es paskatījos uz viņu un nodomāju: šis nav tas vīrietis, ar kuru es apprecējos. Kas notiek?”
Tobrīd viņa nezināja, ka šie ir pirmie slimības simptomi. Viņa domāja, ka viss brūk kopā viņas dēļ, ka viņa laulībā “dara kaut ko nepareizi”. Emma atzinās, ka jūtas iesprostota apburtajā lokā:
“Tas bija kā dauzīt galvu pret sienu. Es nevarēju saprast, kāpēc viņš attālinās vai ko es biju izdarījusi nepareizi.”
Tikai pēc diagnozes kļuva skaidrs, ka tā nebija izgaistoša mīlestība vai attiecību krīze — tā bija slimība, kas viņu mainīja viņas acu priekšā. Tagad Emma par šiem laikiem runā gan ar skumjām, gan atvieglojumu. Viņa vairs nevaino sevi un zina, ka viņu mīlas stāsts nekad īsti nav pazudis.
