Kad šī meitene piedzima, ārsti viņai uzstādīja drūmu diagnozi — pundurismu 😢 17 gadu vecumā viņa bija tikai 118 cm gara, viņai bija grūti kustēties un viņa negribēja iziet no mājas 😢 Tad viņas māte nolēma konsultēties ar speciālistu, un meitai tika veikta ekstremitāšu pagarināšanas operācija 😱
Šodien meitene ir 150 cm gara un izskatās vesela un laimīga 😱😊
Kad Čandlers piedzima Litlrokas pilsētā, Teksasā, vecmātes apmainījās ar satrauktiem skatieniem. Sīkas rociņas, īsas kājas, nesamērīgi liela galva…
Ģenētiskie testi apstiprināja sliktākās bažas: meitenei bija pundurisma forma, kad pieauguša cilvēka augums reti pārsniedz vienu metru.
Bet Čandleres vecāki, tāpat kā viņas vecākā māsa, mīlēja viņu bez nosacījumiem. Viņi apņēma viņu ar siltumu un rūpēm, cenšoties nekoncentrēties uz slimību.
Tomēr, kad viņa sāka iet skolā, pasaule atklāja savu nežēlīgo pusi. Cilvēki viņu smējās un izsmēja. Vakaros Čandlere sēdēja savā istabā, apskāvusi ceļus un raudāja, līdz viņai vairs nebija spēka.
Sešpadsmit gadu vecumā, skatoties spogulī, viņa sev nočukstēja:
“Arī es vēlos augt. Es vēlos valkāt skaistu kleitu izlaiduma ballē un būt skaista.”
Viņas māte atbalstīja viņas lēmumu.
Viņi sāka meklēt klīnikas, ārstus, lasīt medicīnas žurnālus un sazināties ar speciālistiem ārzemēs. Notika brīnums — viena klīnika piekrita veikt ārkārtīgi sarežģīto ekstremitāšu pagarināšanas operāciju.
Dienā, kad Čandlere tika operēta, viņa drebēja no bailēm un cerības. Ārsti veica precīzu darbu, pagarinot viņas kājas un rokas kopumā par 32 cm.
Priekšā bija mēneši, kas pavadīti ar intensīvām sāpēm, rehabilitāciju un pacietību. Viņa atkal iemācījās staigāt, noturēt līdzsvaru un kustēties. Taču katrs solis viņu tuvināja sapnim.
Kad Čandlere pirmo reizi atstāja slimnīcu, tas šķita kā sapnis. Pasaule pēkšņi izskatījās citādāka: augsti plaukti vairs nebija neaizsniedzami, svešinieku skatieni mainījās, un spogulī atspulgā parādījās meitene, kuru viņa tik tikko atpazina.
“Agrāk es nevarēju noiet pat kvartālu, bet tagad katru dienu trenējos sporta zālē. Esmu aktīvs, dejoju un braucu ar automašīnu bez īpaša aprīkojuma.”
Šodien Čandlere dzīvo dzīvi, par kuru reiz tikai sapņoja: viņa dejo, ceļo pa valsti, iedvesmo citus un nebaidās būt pati.
